Liesma Ose. Klausīšanās vingrinājums: vai „mēs” zinām, ko „viņiem” vajag? 12.12.2013

Liesma Ose

Klausīšanās vingrinājums: vai „mēs” zinām, ko „viņiem” vajag?

Piedāvājot pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem, valsts un pašvaldības nu jau vismaz 10 gadus ir radušas vispirms veikt tā dēvēto vajadzību izpēti, lai saprastu, ko cilvēkiem svarīgu iekļaut nacionālajā vai pilsētas attīstības plānā. Lai, piemēram, ar zināmu pārsteigumu konstatētu, ka vietējiem senioriem nevajag dienas centru, jo viņi, lūk, itin labi socializējas Almas kundzes pirms kara būvētajā plašajā dzīvoklī Ziediņu bulvārī, un struktūrfondu līdzekļus izmantotu bērnudārza būvniecībai. Arī tāpēc, lai nepiedāvātu nesen Latvijā ieceļojušiem imigrantiem gleznošanas nodarbības un tā vietā organizētu neformālu, viņus interesējoša satura latviešu valodas apmācību vai sporta nodarbības latviešu valodā. Ir labi, ka valsts izvirza noteiktus rādītājus imigrantu integrācijā - latviešu valodas prasmju līmeni, izpratni par vietējo kultūru, cik % jābūt iesaistītiem bezdarbnieku apmācībās vai integrētiem darba tirgū. Kā to panākt? Jautāsim sev vai viņiem? 

Mana sarunas biedrene Mira Tsargand strādā biedrībā „Patvērums „Drošā māja”” un nodarbojas ar migrācijas, patvēruma meklētāju un bēgļu jautājumiem. Viņas darba laukā ir arī cilvēku tirdzniecības aktuālie jautājumi: piespiedu darbs, viltus laulību prevence un cietušo rehabilitācija. Pirms ierašanās Latvijā Mira ir strādājusi organizācijā „La Strada – Ukraine”, galvenokārt viņas darbs bija saistīts ar seksa verdzības, bērnu seksuālas izmantošanas, vardarbības ģimenē, ksenofobijas un rasisma problēmām. Ukrainā Mira strādājusi arī ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) mandātu un kā vietējā konsultante darbojusies Apvienoto Nāciju augstā komisāra bēgļu jautājumos birojā Ukrainā. Viņa ir dzimusi Afganistānā, kopā ar ģimeni 1989.gadā emigrējusi uz Krieviju kā politiskā bēgle. Krievijas migrācijas politikas specifika ģimeni piespieda 1998.gadā pārcelties uz Ukrainu. 2002.gadā visa ģimene ieguva bēgļu statusu un pēc trim gadiem – Ukrainas pilsonību. Latvijā paralēli darbam Mira pabeidza mācības Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbības un vadības maģistra programmā un patlaban studē Rīgas Juridiskajā augstskolā. Pirms tam Ukrainā iegūta gan bakalaura, gan maģistra līmeņa izglītība datorzinātnēs.

Kas tevi visvairāk pārsteidza, ierodoties Latvijā? 

Es atbraucu uz Latviju ziemā, kā tagad atceros, bija 17. decembris. Mani nošokēja aukstums - biju gatava bargai ziemai kā Ukrainā, bet te salu vairāk. Mani apbūra daba, kaut arī ainava daudzviet ir līdzīga Ukrainas ainavai: meži šeit man šķiet tādi paši, bet Latvijas ziemas šarms tomēr ir īpašs. 

Dīvainā kārtā mani pārsteidza tas, ka sabiedriskais transports kursē precīzi, saskaņā ar grafiku - Ukrainā tā nenotiek. Savādi man likās maksāt par mašīnas novietošanu pilsētā, redzēt pīles pastaigājoties Vecrīgā, apbūra pilsētas vēsturiskā centra skaistums. Man bija grūti pierast pie Rīgas plašuma un attālumiem, pagāja zināms laiks, kamēr pielāgojos vietējo cilvēku dzīves ritmam, atjaunoju savu laika menedžmenta prasmi, atguvu sev ierasto uzvedību un pašizpausmes manieri - ceļojumā starp kultūrām biju apmulsusi. 

Kā cilvēki pret tevi izturējās - uz ielas, augstskolā, darba vietā? 

Bija sarežģīti, tieši ikdienišķajās vietās un trajektorijās - uz ielas, transportā. Tu satiec daudzus un dažādus cilvēkus - Rīga no vienveidības necieš itin nemaz.  Pirmā saruna ar sievieti garāmgājēju uz ielas bija savā ziņā mācībstunda. Es viņu uzrunāju krieviski un centos noskaidrot, kur ir tuvējais veikals, bet viņas reakcija mani burtiski satrieca. Es nesapratu, ko viņa latviski teica, bet sajutu naidīgu attieksmi. Nospriedu, ka man pēc iespējas ātrāk jāiemācās latviešu valoda, jo izjust tik spēcīgas negatīvas emocijas es vairs nevēlos. Turpmāko mēnešu laikā manā prātā un dvēselē atstāja nospiedumus nepatīkamu diskriminācijas gadījumu virkne. Un tas nebūt nebija valodas nezināšanas dēļ. 

No malas raugoties, vizuāli „citādo” diskriminācijas elementi ikdienas vidē ir acīmredzami. Es šeit joprojām itin bieži jūtos neērti un nevēlama. Saskarsmē ar valsts iestādēm sarežģījumus izraisīja tas, ka es esmu Ukrainas pilsone, kaut nemaz neizskatos pēc tipiskas ukrainietes. Man ir aziātiska izcelsme, un ikreiz, piesakoties sociālajam atbalstam vai cita veida palīdzībai, man vajadzēja skaidrot, kāpēc es izskatos tā, kā es izskatos. Savu komplicēto izcelsmes stāstu man nācās izklāstīt tikko kā sastaptiem svešiniekiem.

Es apzinos, ka tā ir imigrācijas politikas daļa - valstij ir jānoskaidro iebraucēju identitāte. Man nav iebildumu izpaust informāciju Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) vai citā likumsargājošā iestādē, ja tas skar valsts drošības jautājumus vai migrācijas politiku. Neizprotu un jūtos apmulsusi situācijās, kurās man savu statusu jāapliecina bankās, medicīnas iestādēs, sociālo pakalpojumu vai izglītības iestādēs. Tāpat man nācās to darīt saskarsmē ar kaimiņiem, studiju biedriem, pat sabiedriskajā transportā, bāros, veikalos, uz ielas. Man šķita, ka visi uz mani raugās kā uz atšķirīgu, dīvainu būtni: „robeža” starp mani un uzņemošo valsti mani pavadīja it visur. Saproti - tas viss kopā mani itin nemaz nemotivē atvērties un integrēties. 

Kā daudziem iebraucējiem, tev šeit ir ģimene. Tu - ģimenē, tu - darbā, tu - studijās. Tu - uz ielas, ikdienas situācijās kopā ar latviešiem. Kā atšķiras tavas saskarsmes stratēģijas šajās atšķirīgajās dzīves situācijās, kopā būšanas modeļos?

Vispār jau cilvēki Latvijā ir tādi paši cilvēki kā visur citur. Ja esmu viena kādā ikdienas situācijā, jūtos kā starp svešiniekiem. Es domāju, ka cilvēki vispār atšķiras viens no otra, un visās sabiedrībās ir atšķirīgas sociālās grupas. Kad tu sāc pierast pie atšķirībām, tās kļūst ierastas un pierastas, distance mazinās. Patiesībā man nav nekādu īpašu raižu, baiļu vai ļoti specifisku gaidu attiecībā uz katru no tevis minētajām manas dzīves dimensijām. Es jūtos līdzvērtīgi gan ģimenē, gan augstskolā, gan darbā. Iespējams, viens vai otrs no man līdzīgiem iebraucējiem labāk jūtas mājās, bet man ir jauktā ģimene, kas nozīmē noteiktu devu starpkultūru neizpratnes un pārpratumu arī manā ģimenes dzīvē (Miras vīrs ir ukrainis - L.O.).

Darba ikdienā tu satiec citus imigrantus, pat palīdzi viņiem: tu izproti viņu sāpes, vajadzības, līdzpārdzīvo prieka brīžus, jaunatklāsmes, pārsteigumus. Par ko imigranti šeit priecājas, par ko - žēlojas, sūdzas? 

Jā, es strādāju gan ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem, gan ar trešo valstu valstspiederīgajiem. Atklāti runājot, patvēruma meklētājiem un bēgļiem te nekas nepatīk, cik man ar to ir iznācis saskarties. Droši vien tādēļ, ka viņi Latviju neuzskata par mītnes zemi, bet tikai par tranzīta valsti. Viņi neko par Latviju nezina un negrib zināt, viņi te ir nokļuvuši nejauši, daudzi - ne pēc savas gribas, piemēram, cenšoties nokļūt galamērķī - Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā un citur. Tieši šī imigrantu grupa ir vismazāk aizsargātākā, tieši viņiem nepieciešamas pārdomātas un pielāgotas integrācijas aktivitātes, programmas, pakalpojumi - vairāk kā jebkuram citam. Diemžēl viņu vajadzības tiek apmierinātas tikai daļēji, nepilnīgi. Valsts viņus nenodrošina ne ar ilgtermiņa finansiālu atbalstu, ne izglītības programmām, ne pieejamiem latviešu valodas kursiem, ne mājokli, pat ne veselības aprūpi. Viņi tiecas tikt projām no Latvijas, jo šeit jūtas beztiesīgi un bezspēcīgi. 

Situācija ar trešo valstu valstspiederīgajiem ir pilnīgi citāda. Latvija viņiem ir iespēju zeme - jaunas izredzes un „durvis uz nākotni”. Studenti ar prieku dodas studēt uz Latviju, jo caurmēra izglītības kvalitāte šeit ir labāka nekā Neatkarīgo valstu savienības (NVS) valstīs, Āzijas valstīs, un augstākā izglītība ir lētāka kā Rietumeiropas valstīs. Studentus no trešajām valstīm vilina arī tas, ka Latvijas diplomu atzīst ES, kā arī ES diplomu atzīšana citās pasaules valstīs. Cilvēkiem, kas Latvijā ierodas strādāt pēc darba devēja ielūguma, ir īpaši nosacījumi: darba devējs apmaksā viņu veselības apdrošināšanu, īpašos gadījumos nodrošina ar dzīvokli. Viņu attiecības ar darba devēju regulē darba līgums. Manuprāt, tieši ekonomiskie imigranti jeb citu valstu darbaspēks ir Latvijā ir vairāk aizsargāti nekā studenti vai tie, kas te ieceļo ģimenes apvienošanas nolūkā. Valsts pret viņiem izturas kā pret nodokļu maksātājiem, ne valsts labumu patērētājiem. Iebraucējiem no trešajām valstīm, kas ierodas šeit ģimenes apvienošanas dēļ, bieži ir jāpiedzīvo dažādas grūtības un ierobežojumi. Mana pieredze liecina, ka trešo valstu valstspiederīgie Latvijā ir izturīgu un spējīgu cilvēku grupa, kam dāsna palīdzība arī nav nepieciešama, vien mazliet izpratnes, atbalsta un cilvēktiesību vērtībām atbilstošs uzturēšanās regulējums. Es vēlos sagraut mītu, ka viņu prasības ir augstas un neizpildāmas: viens otrs pat labprāt ir gatavs maksāt par sociālā atbalsta un integrācijas pakalpojumiem, ja tie nav pieejami bez maksas. Jautājumi un problēmas, kas rodas saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo statusu Latvijā, nav saistīti ar likumdošanu vai diskrimināciju, drīzāk ar to, kā un cik profesionāli savu darbu veic par viņiem atbildīgo valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki. 

Mira, kā tu vērtē Latvijā pieejamos pakalpojumus trešo valstu valstspiederīgajiem dažādās dzīves jomās? Sāksim ar izglītību. 

Labi, ka augstākā izglītība ir pieejama trešo valstu studentiem: tā ir relatīvi lēta un relatīvi augstas kvalitātes. Nevarēšu komentēt vispārējās izglītības jautājumus, bet par augstāko izglītību varu teikt, ka augstskolā, kurā es mācījos, ārvalstu studentiem trūka konsultāciju par sociālā atbalsta un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Trūka arī pieejamas, saprotamā valodā izklāstītas informācijas par apgūstamajām studiju programmām. 

Vai problēma ir augstākās izglītības politikā par studentu no trešajām valstīm uzņemšanu?

Domāju, ka nē: tā ir apmierinoša, bet ieviešana gan pašām augstskolām sagādā problēmas. 

Kā tu vērtē situāciju veselības aprūpē? 

Par veselības aprūpes pakalpojumiem, piemēram, vizīti pie ārsta, ir jāmaksā, bet, manuprāt, to ir vērts darīt, jo cenas nav augstas un pakalpojumi ir kvalitatīvi. Liela problēma gan ir imigrantu veselības apdrošināšanas sistēmā, jo te trūkst cilvēcīgas izdevumu atmaksas kārtības: apdrošinātāju apmaksājamo pakalpojumu klāsts ir tik trūcīgs, ka apdrošināšana sāk darboties vienīgi ļoti smagas, dzīvību apdraudošas slimības gadījumā vai attiecībā uz nelaimes gadījumos gūtām traumām. Lai ierastos Latvijā ar jebkādu iemeslu, nepieciešams nopirkt polisi, bet ironiskā kārtā tā sedz jau minētās izmaksas, kā arī cilvēka ķermeņa repatriāciju pēc nāves. Par visu pārējo trešo valstu valstspiederīgajiem ir jāmaksā, un ne lēti. Nav padomāts par kultūrspecifiskām imigrantu veselības vajadzībām, tāpat informācija svešvalodās par veselības aprūpes pakalpojumiem ir nepietiekama. Cik man zināms, nav pieejama atbilstoša garīgās veselības aprūpe, psihologa vai psihoterapeita pakalpojumi, kurus sniedzot, speciālisti ņemtu vērā imigrantu kultūras īpatnības. Domāju, ka veselības aprūpes politikai attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo vajadzībām jākļūst atvērtākai un niansētākai. 

Mājokļa jautājumi? Vai šeit viss ir kārtībā? 

Investoriem no trešajām valstīm, kas iegulda savu naudu nekustamajos īpašumos, problēmu nav. Ja vēlos nopirkt dzīvokli - uz priekšu, neviens šķēršļus neliks. Ķezas sākas tad, kad imigrants, jo sevišķi pavisam nelatviska izskata cilvēks, ierodas īrēt dzīvokli: īpašnieki bieži sabīstas un atsaka. Mans padoms līdzcilvēkam no trešās valsts: ja gribi īrēt vai pirkt dzīvokli, labāk izmanto māklera pakalpojumus. Būs dārgāk un ilgāk, bet ar garantiju, ka tev būs, kur dzīvot. 

Kā ar kultūras produktu patēriņu? Vai tie ir pieejami? 

Te gan nesaskatu problēmu. Dažādu kultūru piederīgajiem te ir plašas iespējas baudīt visdažādākos kultūras pasākumus - ar to Rīga un Latvija var lepoties. Turklāt tie ir pilnībā pieejami visdažādāko vajadzību, interešu un kultūru cilvēkiem (Mirai pašai ļoti patīk grupas „Prāta vētras” mūzika - L.O)

Tu iepriekš minēji trešo valstu darbinieku priekšrocības salīdzinot ar imigrantiem, kuru uzturēšanās Latvijā saistīta ar citiem mērķiem. Kā tu vērtē spēkā esošo darba tirgus regulējumu un pakalpojumus? 

Augsti kvalificētiem darba meklētājiem Latvija ir piemērota un draudzīga valsts. Vismaz privātajā sektorā darbs atradīsies. Taču kopumā uz vietējā, gan sarūkoša, bezdarba fona (tas jau gadu svārstās ap 10% atzīmi - L.O.) es neteiktu, ka ikviens ārvalstu darbinieks te ir gaidīts atplestām rokām. Jūs jau zināt, ka trešās valsts valstspiederīgo darbā uz izsludināto vakanci var pieņemt vien tad, ja mēneša laikā kopš tās izsludināšanas uz šo darba vietu nav pieteicies atbilstošas kvalifikācijas Latvijas iedzīvotājs vai ES pilsonis. Nodarbinātības politikas līmenī gan redzu sekojošu problēmu: Latvija joprojām nav ne parakstījusi, ne ratificējusi ANO Nodarbināto imigrantu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības konvenciju (United Nations Convention on the Protection of the Rights of All Migrant Workers and Members of Their Families). 

Pēdējais, bet ne mazsvarīgais jautājums - par līdzdalību politikā. Varētu domāt, ka, ja Latvijā, piemēram, būtu Imigrantu partija, kas aktīvi aizstāvētu iebraucēju tiesības un brīvību, viņu tiesību aizsardzība pakāpeniski uzlabotos. 

Tu jau zini, ka imigranti nemaz nevar dibināt politisku partiju. Nevalstisku organizāciju gan, bet parasti viņus atbaida birokrātiskas procedūras Uzņēmu reģistrā (kas ar valsts iekārtu pazīstamam un izglītotam Latvijas iedzīvotājam nešķiet sarežģītas - L.O.). Manā izpratnē līdzdalības ierobežojumi ir jūtīgs un emocionāls jautājums, ņemsim kaut vai pašvaldības mērogu. Tu gadiem ilgi dzīvo pilsētā, strādā, maksā nodokļus, bet nekādā veidā neesi tiesīgs lemt par pilsētas attīstības jautājumiem, ievēlēt pilsētas Domi vai mēru. Tavas politiskās tiesības ir ļoti ierobežotas. No politikas viedokļa, kur trešās valsts valstspiederīgais var dibināt nevalstisku organizāciju vai iesaistīties jau esošās nevalstiskajās organizācijās, dibināt arodbiedrību vai būt par arodbiedrību biedru, šīs pulcēšanās un biedrošanās brīvības, manuprāt, jāpapildina ar tiesībām veidot politiskas partijas un vēlēt pašvaldības pārvaldi, ja ilgstoši esi dzīvojis tās teritorijā, tur strādājis un tev ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Tas būtu tikai taisnīgi. 

Paldies par tavu viedokli un pārdomām! Cerēsim, ka tās imigrācijas politikas veidotājiem un īstenotājiem palīdzēs izdarīt secinājumus un uzlabot savu darbu nākotnē. 

Nākošajā rakstā tā autore projektēs nepieciešamās izmaiņas rīcībpolitikās, kas skar trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanos Latvijā, un ierosinās to apspriešanu ar politikas veidotājiem.

Atpakaļ
Konsultācijas Rīgā
+371 25565098 (I-V 9:00-17:00)
+371 28612120 (I-V 9:00-17:00)

+371 67898343 (I-V 9:00-20:00)
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 1 B, Rīga
Konsultācijas reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588
Noderīgi

Pasākumu kalendārs
2019
Jūlijs 
POTCPSSv
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
    
 
First Steps in Latvia First Steps in Latvia
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu.
Turpinot izmantot mūsu vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Vairāk šeit. OK