Vai „trešās valstis” un „trešās pasaules valstis” ir viens un tas pats?

2016.12.27

Agita Misāne, biedrības „Patvērums „Drošā māja"" konsultante

Reti kurš termins ir mulsinošāks par šiem diviem. Tāpēc saprotams, ka arī no klientiem – trešo valstu pilsoņiem - bieži vien dzirdam: „Kas es par „trešās valsts piederīgo”, neesmu taču no ekonomiski mazattīstītas valsts!”. Žēl, ja šāda neizpratne kļūst par iemeslu tieši šai mērķa grupai pieejamo bezmaksas pakalpojumu neizmantošanā. Mēģināsim situāciju labot, izskaidrojot šo terminu nozīmi.

Kas ir „trešās valstis” un „trešo valstu pilsoņi/valstspiederīgie”?

„Trešā valsts” ir ekonomiski neitrāls termins, ko lieto migrācijas jeb cilvēku pārvietošanās kontekstā. Tam nav nekāda sakara ar izcelsmes valsts ekonomiskās vai kultūras attīstības līmeni. Tādas valstis kā Jaunzēlande, Kanāda, Hondurasa, Krievija, Japāna vai Nigērija Latvijas iedzīvotājiem ir „trešās valstis”. Eiropas Savienībā (ES) ar šo terminu apzīmē visas valstis, kas nav ES dalībvalstis, ne Eiropas Ekonomiskās zonas (bez ES te ietilpst arī Islande, Norvēģija un Lihtenšteina) dalībnieces, ne arī Šveice. Pavisam vienkāršiem vārdiem – Latvija mums ir „pirmā valsts”, minētās ES, Eiropas Ekonomiskā zona un Šveice ir „otrās valstis”, ar kurām mūs saista īpašas līgumattiecības, bet visas pārējās ir „trešās valstis”. Iespējams, tas neizklausās necik labskanīgi, taču tāda ir termina juridiskā izcelsme.

„Trešā valsts” ir jēdziens, ko lieto arī attiecībā uz konsulārajiem pakalpojumiem – ceļošanas vīzu izniegšanas kārtību, gadījumos, ja nepieciešama vīza ieceļošanai citā („otrajā”) valstī, neatrodoties savā („pirmajā”) valstī. Tas var notikt, piemēram, ja Latvijā nav šīs vēstniecības vai konsulāta. Tad nākas aizgādāt savu ceļošanas dokumentu (parasti – pasi) uz kādu „trešo” valsti, kur atrodas tās valsts konsulāts, uz kuru vēlamies ceļot. Var arī gadīties maršrutu mainīt, jau atrodoties ārpus Latvijas. Tad nekas cits neatliek, kā meklēt tuvāko attiecīgās valsts vēstniecību vai konsulātu.

„Trešās pasaules valsts” nozīmē pavisam ko citu.

Kas ir „trešo pasaules valstu” iedzīvotāji?

Jēdzienu „trešā pasaule” radīja franču antropologs un demogrāfs Alfreds Sovī (Alfred Sauvy) 1952.gadā. Tas atrodams viņa rakstā  „Trīs pasaules, viena planēta”  žurnālā L’Observatour tā paša gada 14. augusta numurā.  Piecdesmito gadu sākumā bija skaidrs, ka planētas politiskā, ekonomiskā  un arī militārā kārtība pēc Otrā pasaules kara bija nozīmīgi mainījusies, nostiprinoties divām pretstāvošām sistēmām, kas bija sākušas veidoties jau agrāk – apmēram divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad daļa pasaules strauji industrializējās, bieži arī uz savu koloniju un to dabas resursu rēķina.  Strauju industriālās attīstības tempu tās saglabāja arī divdesmitā gadsimta otrajā pusē, taču kolonijas tika pamazām zaudētas. Gadsimta pirmajā pusē, pēc 1917.gada izveidojās arī dažas valstis ar pavisam citu ekonomisko modeli, kā PSRS un Ķīnas Tautas Republika. Tās arī industrializējās, bet to ekonomika tika centrāli plānota un to dominējošā un vienīgā oficiālā ideoloģija bija komunistiska. Pēc Otrā pasaules kara, šai sistēmai pievienojās vēl virkne PSRS satelītvalstu, kuras oficiālajos nosaukumos dēvējās par „sociālistiskajām” vai „tautas republikām”.

Šīs divas sistēmas tad arī Sovī sauca par, attiecīgi, „pirmo” un „otro pasauli”. Taču viņš ievēroja arī, ka gluži visas pasaules valstis tādā modelī neiekļāvās – ne ekonomiskā, ne politiskā ziņā. Eksistēja vēl arī „trešā pasaule”. Sovī nebūt neizturējās pret valstīm, kas neietilpa šajā divu ekonomisko un ideoloģisko sistēmu modelī, nicinoši. Varētu teikt, gluži otrādi – viņš bija norūpējies, ka to intereses nav pietiekami pārstāvētas un aizstāvētas. „Galu galā šī ignorētā, ekspluatētā, nievātā trešā pasaule arī vēlas tikt uzklausīta”, viņs rakstīja.  Sovī radīto apzīmējumu sāka lietot jo plaši, gan žurnālistikā, gan akadēmiskos tekstos. Tiesa,  gluži konsekvents  un nepārprotams šis dalījums nebija. Daži „trešo pasaules valstu” grupā ieskaitīja visas tā dēvētās „nepievienojušās valstis” jeb tās, kas nebija pievienojošās ne NATO, ne Varšavas līgumam, ne citiem militāriem blokiem. Tātad arī tādas ekonomiski ļoti attīstītas zemes kā Zviedrija, Somija vai Austrija. Citi lietoja ģeogrāfisku principu, par „trešo pasauli„ dēvējot visu, kas atradās uz dienvidiem no ASV un Eiropas. Vēl citi turējās pie ekonomiskiem kritērijiem, par trešās pasaules valstīm saucot tās zemes, kuru ekonomikās liels īpatsvars joprojām bija tradicionālai lauksaimniecībai un bija saglagājusies arī krasa  ekonomiskā nevienlīdzība. „Trešās pasaules valstis” patiesībā jau no paša sākuma nebija veiksmīgs jēdziens, lai cik populārs tas būtu. Vēl jo prolemātiskāks tas ir šobrīd, pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma Eiropā. Arī ekonomiskā dinamika ir cita. Pie kuras „pasaules” pieskaitīsim joprojām oficiāli komunistisko, bet ekonomiski laikam taču kapitālistisko lielvalsti Ķīnu?

„Trešās pasaules valstis” ir apzīmējums, kas joprojām tiek lietots, tagad arī paralēli izmantojot jēdzienu „jaunās industrializācijas valstis” – attiecībā uz tādām zemēm, kā Brazīlija, Meksika un, jo īpaši „Āzijas tīģeriem” Honkongu, Singapūru, Taivānu un Dienvidkoreju, kuru ekonomiskās attīstības tempipatlaban ir straujāki nekā daudzām Eiropas valstīm. Tomēr „trešās pasaules” problēmas ir tās pašas, kas pirms piecdesmit gadiem. Tā ir nabadzība, zems vidējais dzīves ilgums un izglītības līmenis, dzimumu nevienlīdzība, nepietiekama veselības aprūpe un augsta korupcija, dažkārt arī politiska nestabilitāte. Globalizācijas procesi turklāt ir bijuši pret šīm zemēm netaisni, to parādi ir auguši.

Tādēļ nav brīnums, ka „trešās pasaules valsts” var šķist nievājošs jēdziens. Domāju, no tā lietošanas vajadzētu izvairīties pavisam, bet jebkurā gadījumā jāatceras, ka „trešā pasaule” un „trešās valstis” ir dažādas lietas.

Ja Jūs esat trešo valstu pilsonis - tātad Jūs neesat no ES, Norvēģijas, Islandes, Lihtenšteinas vai Šveices, bet no jebkuras citas valsts, Jūs esat laipni aicināts projekta „Informācijas centrs imigrantiem” (ICI) ietvaros saņemt BEZMAKSAS konsultācijas un atbildes tieši uz Jums interesējošiem jautājumiem, piemēram:

  • sociālās palīdzības jautājumi (pensiju jautājumi u.c.)
  • nodarbinātība (darba tiesības)
  • migrācija (uzturēšanās atļaujas, vīzas)
  • īres tiesības (jautājumi, kas saistīti ar mājokli)
  • ģimenes tiesības (ģimenes apvienošana, šķiršanās, mantojuma jautājumi u.c.)
  • izglītības dokumentu legalizācija un atzīšana
  • biznesa uzsākšana (ar komercdarbību saistīti jautājumi)
  • iespēja veidot interešu aizstāvības organizācijas un piedalīties NVO.

Informatīvie tālruņi: +371 25565098, + 371 28612120

E-pasts: konsultacijas@patverums-dm.lv

Skype: PatverumsDM

Adrese: biedrība „Patvērums „Drošā māja””, Lāčplēša iela 75 – 9/10, Rīga

Papildu informācija: +371 67898343, darba laiks: I-V 9:00 – 17:00

ICI „Latgale” Daugavpilī: +371 25723222, ici.daugavpils@gmail.com

ICI „Zemgale” Jelgavā: +371 25719588, ici.jelgava@gmail.com

ICI „Vidzeme” Cēsīs: +371 25719266, ici.cesis@gmail.com

ICI „Kurzeme” Liepājā: +371 25719118, ici.liepaja@gmail.com

TOP 10 valstis, kuru pilsoņi līdz šim visvairāk ir apmeklējuši un saņēmuši konsultācijas ICI, ir Krievija, Sīrija, Ukraina, Irāka, Indija, Afganistāna, Ķīna, Amerikas Savienotās Valstis, Pakistāna un Eritreja.

Publikācija tapusi projekta "Informācijas centrs imigrantiem" ietvaros. Projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

Atpakaļ