Viedoklis. Vai arī Jūs mulsina termini - integrācija un asimilācija?

2017.12.13

Ilkhoms Khalimzoda, pētnieks

Biznesa augstskola Turība (Latvija)/ Jiveskiles universitāte (Somija)

Mani reiz uzaicināja piedalīties speciālistu diskusijā kā Latvijā dzīvojošu imigrantu, kurš varētu dalīties savās zināšanās un mācīties no citiem par migrāciju. Diskusijā piedalījās ārvalstu eksperti no vairākām Eiropas valstīm, politikas veidotāji un politiķi no Latvijas. Es biju gatavojies sniegt īsu runu par savām aktivitātēm, veicinot Latvijā dzīvojošo trešo valstu pilsoņu integrāciju, kuri nākuši no tā paša kultūras vai ģeogrāfiskā apgabala, no kura ierados es. Tomēr, klausoties kāda cita speciālista teiktajā, es nolēmu runāt par ko citu. Tā iemesls bija fakts, ka politiķis, runājot par imigrantiem, lietoja vārdu „asimilācija”. Viņš teica: „Imigranti šeit ir jāasimilē, lai mēs varētu dzīvot saskaņā.” Manuprāt, viņš integrāciju nodēvēja par asimilāciju, kas ir maldinoši, neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks darīja apzināti. Daudzi saprot, ka mēs dzīvojam informācijas laikmetā.  Mēs ik dienas saņemam lērumu informācijas, un visi ir dzirdējuši par integrāciju un asimilāciju galvenokārt no politiķiem, politikas veidotājiem, akadēmiķiem, žurnālistiem u.c. Manuprāt, šie divi svarīgie vārdi ir vieni no visbiežāk izmantotajiem, bet vissliktāk izprastajiem.  Asimilācija vai integrācija var būt atsevišķu indivīdu izvēle, bet es mainīju savas runas tematu, lai pievērstos šai terminoloģijas problēmai, jo iepriekš minētā runātāja izmantotā definīcija neatbilda asimilācijas jēdzienam, un procesu, kuram es gāju cauri kā imigrants, sauc par integrāciju. Tieši tāpēc es nolēmu sagatavot šo īso rakstu, kurā esmu pievērsis uzmanību būtiskajiem vārdiem, kurus bieži esam dzirdējuši.

Integrācija vai asimilācija

Ir pierādījumi, ka vērienīgas akulturācijas laikā indivīdi izvērtē dažādas stratēģijas, galu galā nonākdami pie tās, ko uzskata par noderīgu un apmierinošu (Kim, 1988). Daudzas mūsdienu akulturācijas teorijas apgalvo, ka etniskās minoritātes (tostarp vietējie iedzīvotāji, imigranti, bēgļi un ārzemnieki ar pagaidu uzturēšanās vietu) var atbalstīt dominējošo kultūru vai savu mazākumtautību kultūru, vai tās abas, vai nevienu.

Runājot par imigrantu saskarsmes veidu un veidu, kā viņi dzīvo uzņemošajā valstī, ir jāmin vairākas stratēģijas vai modeļi. Saskaņā ar Kvīnas Universitātes emeritētā profesora Džona V. Berija teikto, kad indivīdi nevēlas saglabāt savu kultūras identitāti un tiecas pēc ikdienas saskarsmes ar citām kultūrām, tiek izvēlēta asimilācijas stratēģija. Savukārt, kad indivīdi vēlas saglabāt savu sākotnējo kultūru, vienlaikus izvairoties no saskarsmes ar citām, tiek izvēlēta separācijas alternatīva. Ja ir interese saglabāt savu sākotnējo kultūru, vienlaikus saglabājot ikdienas saskarsmi ar citām grupām, ir iespējama integrācija; šajā gadījumā tiek saglabāta zināma kultūras integritātes pakāpe, tajā pašā laikā cenšoties kļūt par lielāka sociālā tīkla neatņemamu sastāvdaļu. Visbeidzot, ja cilvēks maz interesējas par attiecībām ar citiem (bieži tas ir izslēgšanas vai diskriminācijas iemeslu dēļ), to dēvē par marginalizāciju.

Nedominējošās grupas var brīvi izvēlēties un veiksmīgi īstenot integrāciju, kad dominējošā sabiedrība ir atvērta un iekļaujoša, orientējoties uz kultūras daudzveidību (Berry, 1991).

Tomēr terminu dažkārt nepareizi izmanto termina „asimilācija” vietā, kā to parāda bieži izmantotais izteiciens „viņš ir ļoti akulturēts ... ” ar nozīmi „viņš ir ļoti asimilēts. . . ” konkrētā sabiedrībā vai kultūrā. Lai gan daudzas valstis ir atzinušas, ka asimilāciju nevar realizēt kā vispārēju nometināšanas politikas principu (Berry, Poortinga, Segall & Dasen, 2002), kopā ar globālās migrācijas pieaugumu pēdējos gados ir izplatījušies jauni termini, piemēram, „bikulturālisms”, „multikulturālisms”, „integrācija”, „resocializācija” un „etniskā identitāte”.

Savukārt Berijs (1990, 1997, 2003) uzskata, ka asimilācija ir viena no četrām stratēģijām, ko indivīds var izmantot akulturācijas procesā. Berijs definēja „asimilāciju” kā situāciju, kad (i) indivīds novēršas no savas kulturālās izcelsmes un identitātes, izvēloties identificēt sevi un mijiedarboties ar uzņemošās sabiedrības locekļiem, vai (ii) uzņemošā sabiedrība sagaida, ka ārzemnieki pilnībā pielāgosies lielākās sabiedrības daļas kultūrai. Savukārt asimilācijas ietekme ir vienvirziena (proti, uzņēmēja grupa vienpusēji iespaido citu grupu). Simonsa (1901) uzskatīja, ka no socioloģijas viedokļa akulturācija ir divvirzienu „savstarpējas izmitināšanas” process. Tomēr viņa pielīdzināja vārdu „akulturācija” angļu valodas terminam „assimilation” (asimilācija) un definēja asimilāciju kā pielāgošanas vai izmitināšanas procesu, kas notiek starp divu dažādu rasu pārstāvjiem un kuru rezultātā abi termini tiek lietoti kā sinonīmi.

„Asimilācija” un „akulturācija” kopš to parādīšanās tiek uzskatīti par sinonīmiem, lai gan tie ir aizgūti no divām dažādām sociālās zinātnes nozarēm. Antropologi izvēlējās lietot terminu „akulturācija”, savukārt sociologi izvēlējās lietot terminu „asimilācija”. Turklāt antropologi izmantoja termina „akulturācija” galvenokārt attiecībā uz to, kā tā saucamās „primitīvās” sabiedrības mainījās, kļūstot „civilizētākas” pēc kultūras kontakta ar apgaismotu cilvēku grupu. Savukārt sociologi izmantoja terminus „asimilācija” vai „akulturācija” vairāk attiecībā uz „imigrantiem”, kuri, sazinoties ar „uzņemošās valsts piederīgajiem”, pakāpeniski pielāgojās uzņemošās sabiedrības dzīvesveidam.

Daudzveidības un taisnīguma saglabāšanas stratēģijas mērķi ir cieši saistīti ar integrācijas un multikulturālisma stratēģijām (apvienojot kultūras saglabāšanu ar iekļaujošu līdzdalību), savukārt virzība uz vienveidību līdzinās asimilācijai un tā saucamajai „kausēšanas katla” (melting pot) pieejai (skatīt Berry, 1984).

Piemēram, integrācija ietver divas pozitīvas stratēģijas. Jaunatnācēji mēģina pielāgoties uzņēmējas sabiedrības kultūras normām, bet saglabā savas vērtības un dažas vietējās zīmes un simbolus.  Marginalizācija ietver divas negatīvas stratēģijas, kas vērstas uz vietējo un uzņēmējvalsts sabiedrību, savukārt asimilācija ietver vienu pozitīvu orientāciju uz uzņēmējvalsts sabiedrību un vienu negatīvu — pret jaunatnācējiem. Separācija ietver vienu pozitīvu stratēģiju — attiecībā uz cilvēka dzimto kultūru un negatīvām attiecībām ar uzņēmējvalsts sabiedrību.

Tas ir pētīts, piemēram, attiecībā uz Indijas imigrantiem, kas ieradušies ASV (Krishnan & Berry, 1992), un trešās pasaules valstu imigrantiem-jauniešiem Norvēģijā (Sam & Berry, 1995); un citur. Pēc darba ar dažādām imigrantu grupām Vācijā Šmits (Schmitz, 1992:368) secināja: „Secinājumi liecina, ka integrācija, šķiet, ir visefektīvākā stratēģija, ja par rādītājiem uzskatām veselību un labklājību ilgtermiņā.” Ja runa ir par identitāti, pozitīvi psiholoģiskie rezultāti imigrantiem parasti ir saistīti ar spēcīgu identifikāciju gan ar savu etnisko grupu, gan ar plašāku sabiedrību (Phinney & Liebkind). Šķiet, ka integrācija negatīvi korelē ar neirotismu, agresivitāti, impulsivitāti, trauksmi un atkarību no ārējās vides un pozitīvi korelē ar ekstraversiju, emocionālo stabilitāti, sabiedriskumu, labvēlīgumu, sajūtu meklējumiem un atvērtību. Asimilācijai bija pozitīvas korelācijas ar labvēlīgumu un sabiedriskumu, bet arī ar neirotismu, trauksmi, aprobežotību un atkarību no ārējās vides (Kosic, 2005). Es mudinu lasītājus veicināt integrāciju mūsu sabiedrībā un apvienot spēkus, lai samazinātu citas iespējas, piemēram, asimilāciju, marginalizāciju un separāciju, veidojot iekļaujošu un daudzveidīgu sabiedrību. 

Atsauces

A. Kosic, L. Mannetti, and D. Lackland. The role of majority attitudes towards out-group in the perception of the acculturation strategies of immigrants. International Journal of Intercultural Relations, 29 (2005), 273.–288. lpp.

D. Parisi, F. Cecconi, and F.Natale. Cultural change in spatial environments: the role of cultural assimilation and internal changes in cultures.  Journal of Conflict Resolution, 47/2 (2003), 163.–179. lpp.

John W. Berry.  Immigration, Acculturation, and Adaptation. Applied Psychology: An International Review, 46/1 (1997), 5.–68. lpp.

J.S.Phinney, K. Liebkind. Immigrant groups in Germany. The Society for Psychological Study of Social Issues, (2001), 493.–510. lpp.

Kim, Y.H. Review of Cultural Psychology. Journal of Social Psychology, 150/2 (2010), 231.–234. lpp.

Atpakaļ
Konsultācijas Rīgā
+371 25565098, +371 28612120
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 9/10, Rīga
Konsultācijas reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588
Noderīgi

Pasākumu kalendārs
2018
Februāris 
POTCPSSv
   
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28