Ģirts Kasparāns. Esmu zviedrs, imigrants un policists. Un šis ir mans stāsts. 23.11.2021.

Nadims Gazale ir 38 gadus vecs Zviedrijas policists, kura dzīves pieredze atspoguļo pārmaiņas, kas pēdējo gadu desmitu laikā skārušas Zviedrijas sabiedrību. No vienas puses – šīs pārmaiņas ir devušas Nadimam iespēju piepildīt viņa sapņus. No otras puses, netrūkst zviedru, kas “melnīti” gribētu nolikt pie vietas.

Kad viņam bija septiņi gadi, Nadima ģimene devās bēgļu gaitās no dzimtās Libānas, kur tobrīd plosījās asiņains pilsoņu karš.

Pēdējo gadu desmitu laikā Zviedrija ir devusi patvērumu bēgļiem no daudzām karadarbības plosītām valstīm: bosniešiem un somāliešiem, irāņiem un irākiešiem, afgāņiem, sīriešiem un vēl daudziem citiem.

Zviedrija savulaik bija etniski ļoti viendabīga valsts, bet tagad Zviedrijā no 10,4 miljoniem iedzīvotāju jau katrs ceturtais ir ar imigrantu izcelsmi.

Pēdējos gados arī Zviedrijā saasinājušās diskusijas, vai zviedru viesmīlībai nav jāliek punkts, jo imigrantu pieplūdums izraisa lielas pārmaiņas sabiedrībā, un daudziem šķiet, ka labklājības valsts modelis ilgtermiņā nebūs savienojams ar etniski daudzveidīgu sabiedrību.

Zviedru nacionālisti vaino imigrantus par gadsimtiem krātās Zviedrijas bagātības tērēšanu un noziedzības pieaugumu. Taču citi iebilst, ka Zviedrijai ir nepieciešams darbaspēks un patvēruma meklētāju uzņemšana atspoguļo zviedru labākās īpašības.

Nadimam ir bijusi iespēja raudzīties uz šo diskusiju no abām pusēm. Savās policista gaitās viņš nereti juties kā “svešais starp savējiem”. Imigrantu kopienā daudziem šķiet, ka Nadims vairs nav viens no viņiem, kļuvis par “svensonu” pakalpiņu. Taču arī pie zviedriem viņš ne vienmēr juties laipni gaidīts.

Nadims šovasar viesojās Zviedrijas Radio raidījumā “Vasaras sarunas” un stāstīja par savu dzīvi. Ar laipnu Zviedrijas Radio un paša Nadima atļauju pārpublicējam viņa stāstīto.

Made in Sweden

Kādā Udevalas klīnikas istabā bērniņš guļ uz mātes krūts. Viņa ir tikai dažas minūtes veca un neko nezina par bumbām. Viņa nebija tur, pagrabā, bumbu patvertnē, viņa nezināja atšķirību starp kara lidmašīnām, kas lido tālumā pie kalniem, un kara lidmašīnām, kas tuvojas Zahle pilsētai Libānā, kur mēs dzīvojām.

Šai meitenītei nav nekādas darīšanas ar karu. Viņa ir zviedriete. Made in Sweden. Viņa ir mana māsa un apliecinājums tam, ka mūsu saknes ir iesakņojušās Zviedrijas zemē.

Viņa ir patchbaby, plāksteris mūsu ievainotajai ģimenei. Šī mazā meitenīte ir mūsu nākotne.

Dienā, kad viņa piedzima, mums pienāca vēstule. Mums tā tika iztulkota, jo mēs īsti nesapratām, kas tur rakstīts. Bet drīz mums pieleca: mēs nedrīkstam šeit palikt. Mēs bijām četri, kas šeit ieradās, un tagad esam pieci, kam jāatgriežas Libānā.

Esmu zviedrs. Un imigrants

Mani sauc Nadims Gazale, un es esmu policists Zviedrijas pilsētā Burosā. Reizēm esmu redzams masu medijos, tostarp kā eksperts Zviedrijas televīzijas raidījumā “Nedēļas noziegums”. Bet atbildes uz jautājumu, kas es esmu, atšķirsies atkarībā no tā, kam to prasīsi.

Ja es ikdienas drēbēs eju no Stokholmas centrālās stacijas uz Zviedrijas Televīzijas ēku, gadās, ka kāds mani aptur un jautā, vai es tirgoju narkotikas. Laikam pēc tāda es izskatos tiem, kas mani nepazīst.

Mājās, Burosā, kur daudzi mani pazīst, imigranti mēdz mani nievājoši saukt par velna svensonu. Zviedri arī reizēm sauc mani par svensonu, bet viņi to domā kā komplimentu.

Māja, mašīna, darbs un ģimene. It kā tas būtu kaut kas, kas imigrantam netiek paredzēts? Es esmu zviedrs. Es esmu imigrants. Un es esmu libānietis. Un šis ir mans stāsts.

Šķiet, mans stāsts izraisa emocijas. Tas ir stāsts par karu un bēgšanu, vardarbību un ilgām. Tā dzīve ir izskatījusies ievērojamai Zviedrijas tautas daļai. Bet šis nav tas stāsts, šis ir stāsts par to, kas notika pēc tam.

Cilvēki, kas man atvēra durvis

Vēlos jūs iepazīstināt ar dažiem cilvēkiem, kas paņēma mani pie rokas, kad apmulsis šeit, ierados, un parādīja, kā pareizi rīkoties. Tie ir cilvēki, kas redzēja iespēju palīdzēt, kaut ko mainīt.

Šie stāsti ir par mani, bet ir tūkstošiem līdzīgu, tikai ar citiem galveno varoņu vārdiem. Tūkstošiem labestības piemēru, krasi atšķirīgi no visiem sūdiem, par ko tu lasi avīzēs.

Šos cilvēkus var saukt par palīgiem jeb durvju atvērējiem, bet es viņus saucu par saviem dārzniekiem. Tie bija viņi, kas palīdzēja izravēt trakākās nezāles manā jaunajā valstī, lai mana mazā sēkla varētu pumpurot un augt.

Reizēm gadās, ka cilvēki, kas guvuši panākumus, sevi devē par “self made”. Viņi lecīgi paziņo, ka ir cīnījušies, un brīnumainā kārtā, nonākuši tur, kur, šobrīd atrodas, paši.

Tas ir egoistisks bullshit. Visiem ir jācīnās, daļa ir spiesta cīnīties vairāk nekā citi. Bet visiem vajag palīdzību.

Un ja tu, līdzīgi kā es, uztraucies, kas notiks ar Zviedriju tagad, kad mums šeit ir tik daudz imigrantu, kuriem jāatrod pareizais ceļš, tad tev ir uzdevums. Vienalga, vai tu esi tīrs zviedrs vai jaunzviedrs.

Uzdevums nav grūts, bet tam ir izšķiroša nozīme. All right? Es par to tev pastāstīšu, bet no sākuma vēlos pastāstīt par Ēvu-Lēnu un Eivoru.

Baznīcas dāmas, kas izglāba mūsu ģimeni

Kad mūsu ģimenei pienāca vēstule par izraidīšanu no Zviedrijas, mēs gadu dzīvojām bēgļu nometnē Jungsšīlē.

Man bija astoņi gadi un divi mērķi: iemācīties zviedru valodu un netikt piekautam. Tas izrādījās daudz grūtāk, nekā man likās, jo tuvumā nebija neviena zviedra, toties vardarbība – visapkārt.

Visur šie dusmīgie, piedzērušies un traumētie vīrieši, kas klaigā un kaujas. Naži, ieroči, dūres. Libānā es baidījos no zaļi tērptajiem zaldātiem, bet šeit šķiet, ka visi cīnās ar visiem. Arābu kristieši pret arābu musulmaņiem, libāņi pret sīriešiem, musulmaņi pret ebrejiem, bosnieši pret horvātiem.

Es izmuku no kara, bet šeit es pirmo reizi tieku sists. Šeit es iemācos kauties.

Galu galā tā bija reliģija, kas mani izglāba. Mana māte ir kristiete un sāka apmeklēt baznīcu. Tur viņa satika Ēvu-Lēnu un Eivoru, divas dāmas ap 60, kuras atvēra mums durvis uz savām mājām un sirdīm. Viņas kļuva par maniem pirmajiem zviedru draugiem. Varbūt nedaudz dīvaina draudzība, bet es nevaru iedomāties labākus paraugus.

“Nadim, to, ko tu no sevis atdosi, to tu dabūsi atpakaļ. Nekad to neaizmirsti.” Tā viņas teica, un es to nekad neaizmirsīšu. Viņas dod man ieejas biļeti Zviedrijas siltajā valstī.

Es ar savu mazo brāli basām kājām skrienu mīkstajā zālājā aiz viņu savrupmājas, kamēr viņas virtuvē klāj galdu. Vienmēr svaigi ceptas bulciņas un kūciņas. Mandeļu kūciņas un cepumi, kas kūst mutē.

Mēs esam 5000 kilometru no kara Libānā un dažus kilometrus no bēgļu nometnes, bet jūtamies, it kā būtu nokļuvuši debesīs.

Kad piedzima mana māsa un mēs saņēmām vēstuli par izraidīšanu, mums pazuda zeme zem kājām. Tad Ēva-Lēna un Eivora bija tās, kas nāca mums palīgā.

Viņas aizbrauca uz slimnīcu, turēja mammas roku, un teica divas lietas, kas visu mainīja: pirmkārt, šo lēmumu var pārsūdzēt un, otrkārt, mēs jums palīdzēsim.

Pārsūdzēt? Mēs to vārdu nesaprotam, vēl mazāk saprotam, kad viņas paskaidro. Vai tad vispār drīkst runāt pretī valstij? Aicināt Zviedriju pārdomāt?

Mūsu reakcija ir pilnībā saprotama. Libānā, no kurienes esmu, no šādas situācijas varētu izkļūt ar kukuļiem vai viltu, bet šeit mums nav nedz balss, nedz naudas. Bet izrādās, ka mums ir tieši tas, kas šeit ir nepieciešams – kāds, kurš mums palīdz.

Par sapņiem, kas piepildās

Ēva-Lēna un Eivora sāk strādāt ar anketām un likuma pantiem. Viņas zvanās un iesaista advokātus, kas palīdz ieviest kārtību. Iestāžu valoda ir tik sarežģīta, ka pat iedzimtie zviedri to īsti nesaprot.

Bet, kad viņas visu šo izdarījušas, izrādās, ka visi papīri nonākuši pareizajiem adresātiem. Un tad izrādās, ka mēs tomēr drīkstam palikt Zviedrijā. Brīnums notiek, brīnums manu acu priekšā.

Tik ilgs laiks pagājis, bet es joprojām neuzdrošinos domāt, kā veidotos mūsu dzīves, ja šīs kundzītes no Jungsšīles nebūtu mums palīdzējušas.

Viņas palīdzēja ne vien nokārtot vissteidzamāko jautājumu – nodrošināt, ka varam šeit palikt – bet arī radīja iespaidu par to, cik fantastiska var būt Zviedrija. Valsts, kurā realizēt sapņus.

Pirmo reizi, kad redzu to notiekam, ir tad, kad viņas aizved mūs līdzi uz arhipelāgu, kopā ar saviem draugiem. Lielā laiva traucās pāri viļņiem un es ieritinos Ēva-Lēnas drošajā klēpī, meklējot patvērumu no aukstuma.

Priekšā sēž divas meitenes, viena gaiša, viena nedaudz tumšāka, un viņu garie mati plīvo vējā. Tas ir skaistākais, ko savā mūžā esmu redzējis. Ēva-Lēna sāk smieties, kad pamana, ka nespēju no viņām novērst skatienu.

Viņa jautā, vai zinu, kas viņas ir? Protams, ka nezināju, es nezināju neko. Viņas ir dziedātājas un sapņo kļūt pasaulslavenas. Ēva-Lēna pastāsta, ka viņas nesen izlaidušas albumu. Mājās uzlikšot noklausīties.

Tā arī notiek. Ēva-Lēna vienmēr tur savus solījumus. Kad atbraucam mājās, viņa ievieto plati atskaņotājā, un es uzreiz iemīlos, arī šoreiz viņai izrādās taisnība. Protams, ka viņas kļuva pasaulslavenas.

Melnīša triumfs

Cilvēki, kuri tev palīdz, ne vienmēr ir tie, kurus tu domā. Viņi paši varbūt nemaz nesaprot, kādu iespaidu atstāj uz tavu dzīvi.

Tā bija ar manu pamatskolas skolotāju, varam saukt viņu par Bengtu. Man viņš joprojām nepatīk, un arī es viņam nepatiku. Viņš nezināja, no kurienes es esmu. Viņš nezināja, ka Ulrikas skola Ulrīsehamnā tikpat labi varētu būt kosmoss salīdzinājumā ar klostera skolu Libānā.

Man bija tikai trīs gadi, kad sāku mācīties pie mūķenēm. Viņas nekādā ziņā nedarīja godu skolotāja profesijai. Viņas runāja tikai un vienīgi bargā franču valodā un krietni pārcentās savos centienos likt bērniem ievērot disciplīnu.

Viņas uzskatīja, ka viņu galvenais uzdevums ir mūs pakļaut. Man, kurš vienmēr bijis palaidnīgs, tas bija grūti. Kad kāds bija kļūdījies, vainīgo izsauca klases priekšā. Nepaklausīgajam bija jātur, rokas izstieptas.

Es joprojām atceros skaņu, ko radīja lineāls, atceros sitienus un kā tie dedzināja pirkstus. Divi sitieni augšpusē, divi apakšā. Pēc tam ar saliektu galvu jāatgriežas savā vietā un jākaunas. Pārējiem tas bija jāredz un jābīstas.

Manās acīs šīs vecās kundzes savās melnajās, plīvojošajās drēbes bija cita veida zaldāti. Gan viņas, gan karavīri nēsāja uniformu, kas apslēpa, ka aiz tās vispār atrodas cilvēks.

Mūķenēm nebija automāta uz krūtīm, bet viņām bija krusts, Dievs bija viņu pusē. Un manī tas radīja tādu pašu iespaidu, tā bija tīra varas demonstrācija.

Tātad, kad biju nonācis zviedru skolā, nebiju labi noskaņots pret skolotāja kungu. Man ir grūti nosēdēt mierīgi. Joprojām ir, ja nu kas. Bet šeit disciplīna izskatās savādāk. Mani nesit, tajā vietā izsaka aizrādījumu.

“Nadim, klusu. Nadim, sēdi.”

Tas nepalīdz. Mans skolotājs Bengts bieži kļūst aizkaitināts un dažādos veidos mēģina mani nomierināt. Es jau aplipinu arī citus, radu nekārtības un traci klasē.

Seko rājieni un krīzes sarunas, viņi nopietni runā ar mani, ar vecākiem. Beigu beigās mana māte atsakās nākt uz pārrunām, jo tajās par mani dzird tik nomācošas lietas.

Bet vienu dienu mums ir valsts eksāmens zviedru valodā. Bengts staigā apkārt, izdala blociņus ar rezultātiem. Kad visi savu rezultātu saņēmuši, viņam rokās paliek viens blociņš. Un tad viņš lūdz mani iznākt klases priekšā.

Es velku kājas, tuvojos lēnām. Kad nonāku līdz viņam, skolotājs apliek roku man ap plecu un skatās uz pārējiem skolniekiem. “Ziniet ko? Šis melnītis nupat jūs visus pārspēja zviedru valodā.”

Asinis priekā burbuļo. Gribu pastāstīt mammai. Labākais no visiem zviedru valodā. Tagad man ir atslēga. Esmu ticis iekšā.

Stāsts par divām Zviedrijām

Katru dienu, kad braucu mājās no darba policijas iecirknī, braucu garām nobrauktuvei, kas ved uz vienu no Burosas nedrošākajiem rajoniem.

Vietā, kur šobrīd dzīvoju, visiem ir vienādas, skaistas mājas, ko palīdz uzkopt mājkalpotājas, un dārgas automašīnas. Šeit ir lielāka varbūtība sastapt kādu profesionālu futbolistu no vietējā “Elfsborg” kluba nekā cilvēku, kurš bēdzis no kara. Nu, ja neskaita mājkalpotājas, protams.

Tikai vienu nobrauktuvi tālāk ir blokmāju rajons un pavisam cita pasaule. Tur valda bezdarbs, psihiskās un fiziskās slimības, atstumtība, noziedzība. Tie, kuri tur dzīvo, maksā ne tikai ar zemāku dzīves līmeni, bet ar gadiem – vidējais mūža ilgums ir vairākus gadus īsāks nekā otrpus ielai.

It kā kāds būtu ar motorzāģi gājis cauri apkārtnei un radījis tik dziļu aizu, ka gribas raudāt no tā, cik ciniski tas ir.

Kad dodos turp, man mugurā ir policista uniforma. Es runāju viņu valodā, es zinu, kā viņi jūtas, taču, tā kā es izskatos kā viņi, bet nedzīvoju kā viņi, viņi mani uztver kā nodevēju. Kā tādu, kurš vairs nesaprot.

Reiz satiku vīrieti, kurš stāstīja, ka vairs nekad nepamet rajonu. “Kāpēc?” es neizpratnē vaicāju. Pēdējo reizi, kad viņš ar sievu, kas valkā hidžābu, bija pilsētā, zviedri esot skatījušies ar riebumu. Neviens neko neteica, neviens neko nedarīja, bet nosodošos skatienus viņi uztvēruši tik spēcīgi, ka nolēma šādu braucienu vairs neatkārtot.

Kopš tā laika viņi paliek šeit, kur daudziem ir hidžābi. Kur cilvēki ir pieklājīgi, sveicinās un smaida, neskatoties uz visām nekārtībām.

Lai mums vairs nečurātu uz galvas

Mans tēvs vienmēr uzskatīja, ka mums jādzīvo starp zviedriem, arī tad, ja tas mums būs grūti.

Viņam bija taisnība. Augstceltnē, kur dzīvojām, valdīja nekārtība, neviens nerunāja zviedru valodā. Mani vecāki gribēja pārvākties, bet nevarējām to atļauties. Tēvam piederēja picērija, bet tikai ar grūtībām varēja savilkt galus kopā.

Kādu rītu vīrietis stāvēja uz balkona virs mums un čurāja, čuras aptraipīja mūsu mantas.

Tajā mirklī tēvs izlēma, ka jums jāpārvācas, vienalga kā, taču jātiek prom. Tādēļ viņš sāka mosties vēl agrāk un nākt mājās vēlāk.

Viņš strādāja katru dienu, arī brīvdienās. Un mēs taupījām tik, cik vien spējam. Beigu beigās varējām atļauties īrēt rindu māju Glimmergātanā. Māja bija tuvu mežam, kur čaloja strautiņš un pavasarī ziedēja baltās vizbulītes. Tur dzīvoja tikai zviedri. Un mēs.

Dažas ielas tālāk bija Tobes māja. Tobe ir apliecinājums tam, ka pārvākšanās mani izglāba. Tobe gāja manā klasē, un mēs izskatījāmies kā Jiņs un Jans. Viņš ir gaišs un mierīgs, un viņa uzvārds ir Svensons. Tā kā mēs dzīvojam tuvu viens otram, sākam kopā pavadīt laiku. Drīz kļuvām par labākajiem draugiem. Joprojām esam.

Tobes mamma bija mūsu dienas māte. Mēs vienmēr pie viņas iegriezāmies pēc skolas, un viņa mūs cienāja ar pankūkām ar cūkgaļu un pienu.

Durvis stāvēja neaizslēgtas. Visur skraidīja bērni un brāļi, un draugi un vecāki. Bija sajūta, ka viņi ir bars, un es jutu, ka tas ir mans bars. Tobe iemīlēja manas mātes pasniegto ēdienu, tāpat kā es viņa mātes, un viņš tikpat lielā mērā kļuva par mana bara daļu, kā es par viņa bara daļu. Viņš iemācījās arābu vārdus un ēda tikpat daudz mujadarra, cik es pankūkas ar cūkgaļu.

Sports vieno visas tautības

Kādu dienu Tobe aicināja mani sākt spēlēt futbolu viņa komandā. Es šaubījos. Man taču nebija ekipējuma, un es negribēju prasīt naudu no vecākiem. Bet izrādās, ka tas nebija aicinājums, bet gan pavēle. Tobem ir daudz brāļu, un viss pagrabs bija pilns ar kājsargiem, šortiem un veciem futbola bučiem.

Viņa vēlme piepildās. Ar riteņiem devāmies uz “Vistavallen”, Ulrīsehamnas vietējā futbola kluba stadionu. Devāmies uz treniņiem un spēlēm un pēc sviedriem smakojošām ģērbtuvēm, devāmies kopībā starp puišiem, kas auga un attīstījās kopā.

Es ar riteni braucu pretī sportam, kas man kļuva par lielu aizraušanos, un pretī manam nākamajam dārzniekam – Ubem.

Ir risinājums, un tas ir futbols. Protams, tas var būt arī handbols vai basketbols, vai kas līdzīgs, bet manā gadījumā virzienu parādīja tieši futbols.

Tikai tagad, atskatoties, saprotu, ka tiem imigrantiem, kuriem ir dotības spēlēt bumbu, klāsies vieglāk nekā tiem, kuriem šādu dotību nav.

Savā darbā redzu, ka daļai tieši sporta laukumi ir vienīgā vieta, kur pastāv drošas un veselīgas vērtības; kur tie, kas citādāk, iespējams, vazātos apkārt un sastrādātu nekārtības, var izlikt savu enerģiju.

Tiem, kuri, sēžot savos šaurajos dzīvokļos, nemitīgās pūlēs turēt degunu virs ūdens, ir atvērti futbola laukumi – plaši brīvības lauki.

Ir noteikumi. Ir sodi. Tu uzvari kā daļa no komandas, tu zaudē kā daļa no komandas. Tu palīdzi citiem. Kavē laiku. Tu drīksti cīnīties, bet saskaņā ar noteikumiem.

Uz priekšu, tikai uz priekšu

Ikdienā mēs parasti esam vienisprātis, kuri bērni ir vislabākie, kāda ir viņu vecāku izcelsme un kādā valodā viņi dzied uzvaras dziesmas, bet, palaid šos bērnus uz futbola laukuma un – sekundes laikā viss mainās.

Pēkšņi tevi vērtē tikai pēc tā, vai šajā brīdī esi labākais. Un katra tuvcīņa dod jaunu iespēju. Vārtiem vai skaistai piespēlei ir vienalga, kurš ir sitējs, – pie aplausiem tiksi tāpat.

Futbols deva man kopības sajūtu. Veselu virkni draugu, līdzīgu Tobem, kā arī mana mūža svarīgāko padomu. Padomu, pie kā esmu turējies, pie kā vienmēr esmu atgriezies savas dzīves tumšākajos brīžos. Piemēram, kad jāsamierinās ar zaudējumu, lai spētu sākt no jauna.

Tas bija Ube, kurš to teica. Mūsu treneris. Spēli pēc spēles, reizi pēc reizes, gadu pēc gada, līdz man beidzot pieleca. “Nadim, netērē savu enerģiju uz lietām, kuras tu nevari ietekmēt.”

Ube uzreiz redzēja, kas es esmu. Ka man ir negants raksturs un milzīga enerģija, kas spraucās ārā. Un ka tieši tad es zaudēju. Es varēju dusmoties uz tiesnešiem, sliktiem laikapstākļiem, principā uz jebko. Sīkumi varēja man visu sabojāt.

Kad esi lejupslīdē, tu vari izvēlēties – ļaut sevi ievilkt sūdos vai arī izlauzties, teica Ube. Un viņš man iemācīja, ka neviens to nedarīs manā vietā, ka man pašam jāmaina skatījums uz lietām.

Gaisma un enerģija jāvelta tam, ko es varu izmainīt, uz virzienu, kurp dodos. Uz priekšu, Ube. Tikai uz priekšu.

Mēs zaudējām, bet es uzvarēju

“Melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis…”

Tobrīd mēs spēlējam handbolu. Man bija 15 gadu, un šādi notika vienmēr. Mani pretinieki reti, kad izcēlās ar radošumu, kad centās izsist mani no līdzsvara.

Šoreiz mēs zaudējam, esmu vairākas reizes kļūdījies, nespēlēju labi. Esmu izmisis, zinu, ka spēle nevedas un mēs zaudējam.

Puisis, kas čukst manā ausī, ir blonds un daudz mazāks par mani. Neatlaidīgs, maziņš nelietis, kurš grib mani salauzt. Tādēļ visu spēles laiku viņš turas man tuvu un tik turpina buldurēt ”melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis”.

Neviens cits nedzird. Neviens neredz.

“Melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis…”

Tas ir tikai laika jautājums, es to jūtu ar visu savu ķermeni. Un tad tas notiek. Viņš paceļ rokas, lai noķertu augsti mestu bumbu. Es izmantoju savu iespēju, triecos pret viņu, tajā vietā, kur vēders ir vismīkstākais, tieši zem krūšu kurvja. Pa priekšu mans elkonis, tad viss ķermeņa svars.

Viņš nokrīt, un es redzu, cik ļoti viņam sāp. Viņš vicina rokas un cenšas ievilkt elpu, bet tad viņu pārņem panika, kļūst aizvien grūtāk ievilkt gaisu plaušās. Viņu nones no laukuma. Es saņemu sarkano kartīti, bet spēle tāpat ir beigusies. Mēs zaudējām, bet es uzvarēju.

Tā es jutos. Ka dusmas, kaut uz īsu brīdi, atrod izeju, un es varu dot pretī kādam, kas mani ir sāpinājis. Bet tā sajūta diezgan ātri pāriet. Vārdi gan atgriežas. Vienmēr un visur, ne tikai uz laukuma.

Mamma stāsta, ka tas bija viens no pirmajiem vārdiem, ko viņa iemācījās zviedru valodā. Tas bija, kad viņa viena pati ar mani un manu brāli dzīvoja bēgļu nometnes istabā ar diviem dīvāniem. Mums bija septiņi un trīs gadi.

“Sūda melnīši!” viņi sauca mammai. Nebija grūti saprast, ko tas nozīmē.

“Saglabāsim Zviedriju zviedrisku”

Man ir 15 gadu, mani vecāki visu laiku strīdas, viņi nejūtas labi. Brīžiem ir tik slikti, ka viņi pat apsver iespēju atgriezties Libānā, lai gan tur ir pārāk lieli nemieri. Viņi ilgojas pēc dzīves, kur viņus neuzskata par idiotiem tikai tāpēc, ka viņi runā ar akcentu.

Es mīlu Zviedriju, un mans akcents jau ir pazudis. Mana nākotne ir šeit, un es izjūtu nāves bailes vien no runām par Libānu.

Manā skolā bērni smejas par to, kā mans tēvs izrunā vārdu “sīpoli”, kad viņa restorānā pasūta picas. Kad es to dzirdu, gribu viņu aizsargāt kā savu bērnu, gribu nosist tos, kas tā saka.

Es gribu viņiem kliegt, ka mans tētis runā arābu, angļu un franču valodās, ka viņam ir uzņēmums valstī, kurā viņš tikai nesen ieradies. Bet es klusēju. Negribu viņiem dot gandarījumu redzēt, ka šie vārdi mani ietekmē.

Manā skolā ir arī nacisti. Nešķiet, ka kādam tas liekas dīvaini. Viņi staigā skolas koridoros, vēlas redzēt mani beigtu vai kā minimums, lai man tiek, atņemta pilsonība. “Saglabāsim Zviedriju zviedrisku,” viņi saka.

Man ir 15, un es esmu dusmīgs. Tik ļoti dusmīgs uz to, ka arī šāda ir Zviedrija. Vienlaikus esmu milzīgi pateicīgs par to, ka drīkstu šeit atrasties. Kā ietilpināt abas šīs sajūtas vienlaicīgi? Un ko darīt, kad sajūtas rauj uz pusēm?

Kad skolotājs Bengts pēc zviedru valodas eksāmena toreiz izsauca mani klases priekšā un pastāstīja, ka “šis melnītis visus pārspējis”, es izjutu tikai prieku. Uzvaru. Mans sapnis, sapnis būt tādam kā citi, šķita piepildīts.

Bet tā nebija. Tajā brīdī to nesapratu, lai arī tas bija skaidri pateikts viņa vārdos. Viņš izcēla, ka mans rezultāts bija īpaši labs, jo es biju melnītis. Neviens no manis to nebija gaidījis.

Līdz ar uzslavu viņš visiem tajā telpā, ieskaitot mani, paziņoja, ka šis puisis nav tāds kā visi pārējie. Viņš ir melnītis. Citāds. Vienalga, cik labi viņš prot zviedru valodu.

Manu enerģiju novirzīja pareizā gultnē

Es stāstu par dažiem no tiem cilvēkiem, kas man Zviedrijā palīdzējuši. Kas centušies mani pastumt pareizajā virzienā un palīdzēja novērsties no nedarbiem.

Mūsu skolas direktors Hokans strādāja ar abām stratēģijām vienlaikus. Un vienā no tikšanās reizēm viņš pieņēma divus lēmumus, kas izšķīra manu likteni.

Tas bija 8. klases rudens semestris, tuvojās atzīmju izlikšanas laiks. Tas bija diezgan trauksmains posms manā dzīvē, un vienīgais priekšmets, kurā man bija kaut kādas izredzes tikt pie augstākās atzīmes, bija sports.

Taču viena lieta sagādāja grūtības – līdzīgi kā daudzi citi ar manu izcelsmi, es nemācēju peldēt. Katru reizi, kad sportā bija peldēšana, man bija izdevies izvairīties vai palikt bērnu baseinā. Biju pārliecināts, ka neviens nezināja.

Kādu pēcpusdienu mani izsauca pie direktora. Biju drošs, ka būs sūdi kaut kā dēļ, ko esmu sastrādājis. Ienākot telpā, Hokans izskatījās laipns, bet nopietns. Viņš aicināja mani apsēsties un uzreiz ķerās pie lietas.

“Es vēlos, lai tu kļūsti par atbalsta personu skolā, Nadim”, viņš teica. “Esmu redzējis tavu enerģiju. Esmu redzējis, ka tev ir ietekme un ka citi skolēni tevī klausās, bet es arī redzu, ka tu reizēm šo enerģiju izmanto nepareizi un vēlos, ka mēs to mainām.”

Hokans teica “mēs”. Mēs izmantosim manu enerģiju pareizā veidā. Viņš bija manā pusē. Tas šķita tik dīvaini, ko viņš prasīja. Atbalsta persona? Es drīzāk biju huligāns.

Bet direktors teica, ka no šī brīža man jāmaina attieksme un jākļūst par atbalstu tiem skolēniem, kas negrib vai neuzdrošinās vērsties pie direktora, skolotājiem vai kuratora. Viņiem jāvēršas pie manis.

Un viņi to darīja. Es nespēju tam noticēt. Pēkšņi skolēni sāka ar mani kontaktēties. Gan jaunāki, gan vecāki. Kāds ticis pazemots, kāds cits piekauts, trešais bija nopircis siermaizīti, ko citi puiši viņam atņēma.

Es biju tas, kurš risināja lietas, konfrontēja, sakārtoja. Mana enerģija tika novirzīta pareizajā gultnē, un tas sniedza milzīgu gandarījumu.

Atslēdza durvis uz nākotni

Šajā tikšanās reizē Hokans pateica vēl vienu lietu. Viņš bija nokārtojis man peldēšanas apmācības. Es šausmīgi kaunējos, un kauns pieauga vēl miljards reižu, kad viņš paskaidroja skaidrāk.

Es un daži citi puiši, kuriem arī bija “vājas ūdensprasmes”, mācīšos peldēt kopā ar piektās klases bērniem. Es, imigrantu puisis pubertātes pilnbriedā, tikšu pazemots aukstā, hlorētā ūdenī, divpadsmitgadnieku ielenkumā.

Neviens cits nebūtu mani varējis uz to pierunāt, tikai Hokans. Nācās sakost zobus un darīt. Beigās es dabūju savu desmitnieku sportā.

Kad vairākus gadus vēlāk biju izlēmis kļūt par policistu, pārlasīju nepieciešamās prasmes, lai varētu iestāties Policijas akadēmijā. Peles kursors apstājās pie rindiņas: “Sekmīgi nokārtots peldēšanas pārbaudījums”.

Tikai tad es sapratu, ka Hokans bija pamanījies nokļūt nākotnē un atslēgt šīs durvis, kas citādi man būtu bijušas slēgtas. Vai viņš zināja, cik nozīmīgas man būs peldētprasmes? Nav ne jausmas.

Tēvs, Dēls un Svētās lauku mājas

Ja runājam par imigrantiem un Zviedrijas vasaru, kaut kas īsti nelīmējas kopā. Vienalga, kā uz to skatās, tā ne līdz galam mums pieder. Mums nav tā, ko zviedri sauc par “laukiem”.

Tās ir “lauku mājas”. Mantota piekrastes mājiņa. Pludmales, klintis, sāļas peldes, siļķe un šņabītis. Tas laikam ir tuvākais reliģijai, ko šeit atradīsiet: Tēvs, Dēls un Svētās lauku mājas.

Kad biju bērns, par šādu vietu varēju pat nesapņot. Mani vecāki strādāja visas nedēļas nogales un brīvdienas. Bet, kad pats jau esmu kļuvis par tēvu, mana sieva Osa jautā, vai mums nevajadzētu vasarā nomāt kādu mājiņu?

Viņa ilgojas pēc Zviedrijas rietumu piekrastes un sludinājumu portālā ir atradusi labu mājiņu. Viņa grib tur kopā ar mūsu meitu sēdēt zem saulessarga, ēst zemenes un dzert baltvīnu. Es uzreiz zvanu. Osa sēž blakus, man ir ieslēgts telefona skaļrunis. Vecs vīrs atbild, viņam ir maiga un jauka balss, runā vietējā dialektā.

“Labdien, mani sauc Nadims Gazale. Zvanu sakarā ar jūsu sludinājumu, mēs ar sievu vēlētos nomāt jūsu vasarnīcu 29. nedēļā.”

“Āā”, viņš atbild. “Hmm, kā jūs sauca?”

Es uzreiz saprotu, bet redzu, ka Osa vēl nav sapratusi. Viņa vēl sēž saspringtās gaidās. “Mani sauc Nadims Gazale,” es precizēju.

“Okei, pagaidiet”, viņš saka, “man viena lieta jāpārbauda”. Čaukstoša skaņa. Viņš uzliek roku uz klausules, lai es nedzirdētu to, ko viņš tagad teiks savai sievai.

Atsākot sarunu, viņš runā laipni un pieklājīgi. Paskaidro, ka tieši tajā nedēļā viņas meita dzīvos mājiņā, ka neesot paspējis izlabot sludinājumu.

Es piedāvāju mainīt nedēļu, bet tas viņam nemaz nav jāpārbauda, tad mājiņa esot rezervēta. Viņš pauž nožēlu un novēl man skaistu vasaru. Mēs atvadāmies.

Osa skatās uz mani un vaicā: “Kas nupat notika?” Mēs abi saprotam. “Lietas ir tādas, kādas tās ir,” es saku. Gribu šo ignorēt, meklēt citu mājiņu.

Bet Osa kļūst traka. Viņa lamā to večuku briesmīgākajos vārdos un grib pārzvanīt, lai to mēslu noliktu pie vietas. Lai pateiktu, ka viņu sauc Osa Andersone, un, ja viņš piekristu iznomāt mājiņu, tad pasūtīt viņu dirst.

Manī virmo jūtas. Sieva nav tikai dusmīga, es taču to redzu, viņa arī ir bēdīga. Viņa tik ļoti gribēja to nedēļu pie jūras, un es tik ļoti gribēju viņai to sniegt. Mēs nesen esam apprecējušies, viņa ir pieņēmusi manu uzvārdu. Atziņa ir smaga – ja viņa būtu paturējusi savu uzvārdu, viņa varētu atpūsties, kur grib.

Bet tagad viņa ir šajā visā kopā ar mani. Un pirmo reizi es sev vaicāju, vai viņa to nožēlo?

Mani aizspriedumi bija lielāki par viņējiem

Mana Osa. No visa burvīgā, ko man ir devusi Zviedrija, viņa ir visburvīgākais. Es lieliski atceros, kā viņa smaržoja pēc “Lancome” smaržām “Miracle” un garšoja pēc piparmētru košļeņu un cigarešu dūmu sajaukuma, kad pirmo reizi viņu skūpstīju. Tas bija uz deju grīdas Burosā.

Es, kurš gandrīz nekad nelieto alkoholu, atceros, kā nakts autobusā pa ceļam uz mājām es sēdēju pilnīgi noreibis – no viņas. Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš tā brīža, un es vēl joprojām neesmu atskurbis.

Atskatoties, mazliet kaunos no tā, ka uzdrošinājos sev vaicāt, vai viņa to nožēlo. Jo Osa nav cilvēks, kas maļ tādas lietas. Viņa neatskatās – viņa grib virzīties uz priekšu, un ātri.

Trīs nedēļas pēc nakts, kad mēs skūpstījāmies, es stāvēju trīcošs un pārbijies pie viņas vecāku durvīm. Tumsnējs, 100 kg smags milzis, pārāk lielās biksēs un ar lakatiņu ap roku. Izskatījos apmaldījies Zviedrijas visbaltākajā rajonā.

“Viņi tevi iemīlēs,” Osa mierināja. Es domāju, ka viņa melo. Es taču zināju, ko cilvēki šeit domāja par tādiem kā es. Kā viņi uz mums skatījās un kur, pēc viņu domām, mums būtu jādodas.

Izrādījās, ka mani aizspriedumi pret viņiem bija krietni lielāki nekā viņu aizspriedumi pret mani. Osas tēvs, no kura es tik ļoti baidījos, spieda man roku un aicināja mani savā ģimenē.

“Mēs par tevi esam dzirdējuši tik daudz laba!” teica Osas mamma un pasniedza man manu pirmo tako dzīvē. Es iemīlēju viņus un viņu ēdienu tāpat kā viņu meitu.

Tādēļ paldies, manu mīļum! Paldies, ka neņem vērā citu aizspriedumus. Ka joprojām spēj sadusmoties, kad cilvēki ir idioti. Paldies, ka atmeti smēķēšanu.

Paldies, ka gribēji pieņemt manu vārdu un ka man ir iespēja tikt pieņemtam no tavas ģimenes. Ja joprojām to vēlies, tad tikai saki – nopirksim paši savu mājiņu pie jūras!

Svešais starp savējiem

Man ir 23 gadi, un esmu jauniesaukts topošais policists. Stāvu izolatorā viens, civilās drēbēs, un gaidu kolēģi, kad cits policists, kuru nekad neesmu saticis, ienāk telpā. Viņš apstājas, paskatās uz mani, tad apgriežas un aiziet.

Nepaiet ilgs laiks, pirms uzrodas kolēģis, kuru gaidu. Kad viņš mani ierauga, viņš sāk zviegt. Viņš pastāsta, ka vīrietis, kas nupat bija ienācis, bija aizskrējis pie komandiera un prasījis: “Kāpēc neviens nepieskata puisi izolatorā?”

Ja cilvēks izskatās kā es un stāv tajā vietā, kur es stāvēju, viņš tiek uzskatīts par noziedznieku, nevis policistu.

Es esmu jauniņš un smejos līdzi. Tie ir mākslīgi smiekli, ko iemācījos jau sen.

Man ir 24 gadi, esmu gandrīz pilntiesīgs policists, braucu patruļā ar diviem kolēģiem. Mums ir problēmas ar bandām no rajoniem, kas rada nekārtības centrā. Viens no kolēģiem man saka: “Nadim, tevi neviens te nerespektēs, pirms nesašņorēsi vienu no savējiem”. Tobrīd nodomāju: “Kā, vai tad es te nesēžu kopā ar savējiem?”

Man ir 25 gadi, beidzot esmu pilntiesīgs policists. Pēc darba kopīgas pasēdēšanas laikā kāds kolēģis vaicā: “Nadim, ko domā par to, ka esi kļuvis par policistu sakarā ar imigrantu kvotām?” Es nezinu, ko atbildēt. Kādām imigrantu kvotām? Vai tad man ir bijis vieglāks ceļš? Mums taču bija vienādi iestājeksāmeni. Rezultāti ir publiski, man tie bija labāki nekā viņam. Un tagad viņš vaicā, kā jūtos par to, ka esmu, it kā pa vieglāku ceļu kļuvis par policistu. Es atbildu godīgi – man nav ne mazākās jausmas.

Es mazliet pastāstīšu, kādas ir sajūtas, kad citi uz tevi skatās kā uz cilvēku, kas ir savā vietā tikai kādu kvotu dēļ. Tu jūties pazemojoši un netaisnīgi.

Mums ir jāstrādā vēl vairāk, lai sevi pierādītu

Tās reizes, kad uzmācas šaubas par to, vai esmu pareizajā vietā, domāju par Lēnu Matijsu – īstu paraugcilvēku un labāko policistu, ko esmu sastapis. Bet viņa ir daudz vairāk nekā tikai tas.

Lēna ir cilvēks, kas neatkāpjas grūtību priekšā. Vienalga, vai runa ir par smagiem svariem trenažieru zālē, smagākajiem noziegumiem vai patiesi grūtiem jautājumiem no sabiedrības un medijiem. Viņa iet tam pretī ar paceltu galvu, un es vēlētos, kaut vairāk priekšnieku būtu no viņas mācījušies.

Man paveicās satikties ar Lēnu jau tad, kad strādāju par sporta skolotāja aizvietotāju un viņas dēls nonāca manā klasē. Viņa skatījās uz mani un teica: “Nade, mums policijā vajag tādus kā tevi.”

Vajadzīgs. Tas nebija kas tāds, ko biju pieradis dzirdēt vai izjust. Bet es viņai uzticējos, tas nāca dabīgi. Lēna ir, piedzīvojusi visu, ko var iedomāties no policista dzīves. Viņa bija pirmā sieviete, kas tika uzņemta īpašo uzdevumu vienībā, fiziski smagākajā vietā visā policijas dienestā.

Viņa man ir stāstījusi, ko sievietei nozīmē taisīt karjeru iestādē, kur testosterons plūst pāri malām. Stāsti liek spalvām sacelties, bet viņa par to neraud – viņa no sākta gala apzinājās, ka būt sievietei policijā būs grūtāk.

Vai tas ir pareizi? Nē. Vai tam būtu viņu jāattur? Nē. Vai viņai ir laiks gaidīt, lai lietas tiek sakārtotas, pirms mesties tajā visā iekšā? Nē. Viņa ir spiesta strādāt smagāk, lai sasniegtu tos pašus mērķus. Tieši to viņa ir darījusi, vienlaikus kļūstot par paraugu un aizspriedumu sagrāvēju, kas uzmundrina visus mūs, kas sekojuši viņai.

Mēs nevaram būt “balto iedzīvotāju policija”

Nav arī taisnīgi, ka policijā pastāv rasisms. Pie mums ir tāpat kā visā pārējā sabiedrībā. Ja esi balts, zviedrs, heteroseksuāls un vīrietis, tu jau esi ticis īpašajās kvotās. Apsveicu, tev trāpījās vieglais ceļš. Bet tas nenozīmē, ka mums pārējiem drūmi jātup stūrī. Tieši otrādi – tas nozīmē, ka vajag ķerties pie darba. Jo mēs esam nepieciešami.

ASV ir veikti pētījumi, kas pierāda: kad policijā pieauga sieviešu īpatsvars, arvien vairāk sievietes vērsās pēc palīdzības policijā, ja pret viņām tika pastrādāti noziegumi. Tas pats ir ar melnādainiem policistiem, un tas pats notiktu Zviedrijā, ja mums būtu vairāk policistu ar citu izcelsmi.

Mēs nevaram būt tikai balto iedzīvotāju policija. Visiem jāspēj uzticēties, ka strādājam viņu drošības labā, un ne kā tagad – ka viņi no mums baidās.

Es esmu iemīlējis Zviedriju daudzu lietu dēļ, un viena no tām ir: ja tu šeit pārkāp likumu, tevi par to sodīs, vienalga, kas tu esi un no kurienes tu nāc. Šobrīd tas tā nenotiek vienmēr, taču tas tā būs. Īsāk sākot – taisnībai jābūt.

Tam es veltu savu dzīvi.

Mana vecmāmiņa ticēja brīnumam

Man uz kakla ir balts plankums. Dzimumzīme. Izņēmums. Vieta, aptuveni bērna rokas izmērā, kurai trūkst pigmentu, kas citādi pārklāj manu ķermeni. Tur mana āda izskatās kā zviedru plāksteri.

Mana vecmāmiņa sauca šo zīmi par sniegpārsliņu. Viņa teica, ka tā bija piemiņa no tās nakts, kad piedzimu, kas arī bija izņēmums, jo ziemas vētra pārņēma ieleju un sniegs sedza to vietu, ko atminos kā siltu.

Lai arī vecmāmiņa palika Libānā, nevaru nepieminēt viņu pie cilvēkiem, kas palīdzēja man atrast pareizo ceļu Zviedrijā. Tā taču bija vecmāmiņa, kas man iedeva pašam savu grābekli, ko paņemt līdzi no Libānas. Viņa deva man apziņu, ka viss būtu varējis būt savādāk. Ļāva izprast citu cilvēku perspektīvas. “Viss tu būtu varējis būt tik balts kā sniegpārsliņa,” vecmāmiņa teica. “Ja tev būtu citi priekšnoteikumi, tev arī būtu citi uzskati. Un tas pats attiecas uz visiem, ko satiec.”

Mana vecmāmiņa bija ļoti kristīga. Dievs viņai bija visur – lūgšanas, ikonas un rituāli.

Viņa ticēja katram Bībeles vārdam, bet vienlaicīgi viņa man stāstīja, ka,  ja būtu piedzimusi otrā pilsētas galā, viņa, protams, būtu bijusi musulmaniete. Tad viņa būtu ticējusi Allāham. Tā nenotika, tāpēc viņa ticēja Dievam.

Vecmāmiņa stāstīja par brīnumiem, ka tie notiek visu laiku, bet tikai ar tiem, kas patiešām tic. Viņa dramatiski žestikulēja ar rokām, lai es saprastu, ka brīnumi netiek tērēti uz tiem, kuriem nepietiek prāta ticēt.

Kādu gabaliņu nostāk bija stāvs kalns, kur Dievs pēkšņi palīdzēja mašīnām, kurām bija beigusies degviela. Manas acis iepletās. Vecmāmiņa stāstīja, ka tad, kad mašīnām būtu – saskaņā ar visiem fizikas likumiem – jāsāk ripot atpakaļ, tās darīja pretējo. Pēkšņi kāds tās it kā pagrūda augšup, pāri kalnam. Tas bija spēks, ko neviens nevarēja paskaidrot. “Tā ir ar brīnumiem,” teica vecmāmiņa, “neviens tos nevar izskaidrot.”

Mēs dzērām saldu kumelīšu tēju un spēlējām kārtis, lai gan es nevaru atminēties, ka kāds no mums kādreiz būtu uzvarējis. Ar visiem pārējiem es spēlēju, lai uzvarētu, bet mēs spēlējām, lai sarunātos. Starp mums pastāvēja nerakstīta vienošanās, ka mēs viens otram bijām favorīti. Mēs bijām komanda.

Taču, kad tuvojās karš un visi gatavojās bēgt, vecmāmiņa teica, ka par to pat nedomā. Nekas nelikšot viņai atstāt Libānu. Viņas bērni un mazbērni izklīda pa pasauli. Drīz pēc tam nomira viņas vīrs, mans vectētiņš.

Vecmāmiņa vienmēr teica, ka viņš nomira no bēdām.

Smiekli, kas apmaldījušies

Lai arī karš mūs bija šķīris, mēs bieži runājām pa telefonu. Es kā bērns, pusaudzis, jauns pieaugušais. Viņa vienmēr bija tāda pati, it kā laiks tur stāvētu uz vietas. Bet reizēm viņas mūža pēdējos gados viņa izklausījās teju vai izmisusi. Bija briesmīgi to dzirdēt, viņa vienmēr bijusi priecīga.

“Kāpēc tu esi bēdīga, vecmāmiņ?” es vaicāju. Un viņa atbildēja, ka viņas smiekli tikai esot apmaldījušies, bet tagad, kad es esot piezvanījis, viņa tos atkal atradusi. Tagad viss atkal bija labi.

Tā es varētu aprakstīt arī savas dzīves lielākās traumas. Smiekli, kas apmaldījušies. Mēs esam daudzi, kas dara kā mana vecmāmiņa. Kas ietērpj smagākās bēdas maigākos vārdos, lai tādā veidā atvieglotu viens otra nastu.

Savā ziņā mēs šādi izrādām mīlestību, taču jautājums ir, vai tas palīdz? Melns jau nepaliek mazāk melns, ja to nosaucam par pelēku.

Vecmāmiņa negribēja, lai man ir sirdsapziņas pārmetumi par to, ka man izdevusies tik laba dzīve prom no viņas. Un par to, ka es biežāk neaizbraucu pie viņas. Bet man tāpat bija pārmetumi, tā sajūta nekad nepazūd.

Es joprojām sev pārmetu, ka atcēlu plānoto ceļojumu uz Libānu ar jaundzimušo meitu. Vecmāmiņa bija veca, un viņai beidzot būtu iespēja turēt rokās savu mazmazbērnu. Viņa tik ļoti to gaidīja, bet dažas dienas pirms brauciena notika sprādziens netālu no viņas mājas. Reliģisks terora akts.

Mana meitiņa bija tik maza. Man pietrūka drosmes. Mēs neaizbraucām. Un tad vecmāmiņa nomira. Bet grābeklis, ko viņa man iedeva, man ir joprojām. Paldies, vecmāmiņ, par to, ka iemācīji: cilvēki var domāt dažādi. Un piedod

Es varēju nonākt galda otrā pusē

Mēs sēžam viens otram pretī pie pratināšanas galda Burosas policijas iecirknī. Divi imigranti, aptuveni vienā vecumā, katrs savā formas tērpā. Viņš motokluba vestē ar savas bandas simboliem. Es ar savu izšūto zelta policijas emblēmu uz tumši zilā fona.

 Kad pratināšana rit jau kādu laiku, viņš pēkšņi uz mani skatās ar citu skatienu, tā, it kā pēkšņi būtu kaut ko apjēdzis. “Tu arī esi no Ulrīsehamnas, ne?” viņš saka. Un tagad es arī atceros.

Bija diskotēka. Mēs bijām pusaudži. Mēs kāvāmies. Man jau tad bija princips, ka es nesitīšu pirmais, bet, ja vien atradu gana labu iemeslu, es nebiju tas, kurš izvairījās no kautiņa.

Šoreiz viņš bija iesitis manam draugam. Es viņu aizstāvēju. Situācija kļuva nopietna, apsardzei nācās mūs izšķirt. Runāja par iesniegumu policijai, un kaut kādā veidā par to uzzināja mans tēvs.

Tēvs. Šis mierīgais vīrietis, kurš savas dzīves laikā gandrīz nekad nebija pacēlis balsi, kur nu vēl roku. Ne pret mani, ne pret citiem. Tagad viņš dusmās dega. Es redzēju, kā viņš koridorā nāca man pretī un instinktīvi atkāpos.

Viņš ar atvērtu plaukstu man iesita, tieši pa vaigu. Es iepriekš biju piekauts, bet tagad sāpes nāca no iekšas. “Es tevi neatvedu šurp, lai tu šādi rīkotos, Nadim”, viņš saka. “Mēs ar mammu neatdevām visu, lai tu varētu vazāties pa pilsētu un kauties.”

Mana seja pulsēja un svila. Man bija kauns. Es nespēju skatīties viņam acīs. Katrs vārds triecās manī kā vainas apziņas bulta, un viss, par ko spēju domāt, bija, kā es jebkad spēšu šo atdarīt.

Tagad, kad sēžu pratināšanas telpā ar vīrieti no rokeru bandas, viss atgriežas. Mēs sēžam katrs savā galda pusē, katrs savā likuma pusē, un tas ir kā redzēt savu alternatīvo nākotni. Kā lietas būtu varējušas notikt. Kas ar mani būtu varējis notikt. Kad apsargi tajā naktī diskotēkā mūs izšķīra, mēs izskatījāmies kā divi Varbūt arī bijām līdzīgi, es nezinu. Bet lietas reti kad ir tik vienkāršas, kā tās izskatās. Es nezinu, kas ar viņu notika, kā viņš beigās nonāca galda otrā pusē. Bet es zinu, kas notika ar mani.

Man bija neticama veiksme satikt visus šos cilvēkus, ar kuriem tagad esmu iepazīstinājis arī jūs. Zinu, ka daļa no viņiem ar savu maigo mīlestību ir snieguši man ticību un drošību. Daļa ar savām stingrajām prasībām un stūrgalvību ir likuši man savākties, censties mazliet vairāk un tikt pie gandarījuma, kas var nākt tikai no paša sasniegumiem.

Vienu gan es zinu droši. Es cīnījos, lai nonāktu tur, kur esmu. Man bija labi palīgi, bet galu galā visu izšķir paša lēmumi. Tā ir tava dzīve. Citi var atslēgt durvis, bet tev pašam tās jāatver un jāiet iekšā.

Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu?

Savā darbā es satieku pārāk daudz cilvēku, kuri ļaunprātīgi izmanto sistēmu, kas radīta, lai viņiem palīdzētu. Tādā veidā tiek iedragāta ne tikai mūsu labā griba, bet arī pacietība.

Noziedznieki ir jāsoda. Noziedznieku sodiem jābūt jūtamiem. Un mums ir jārada labākas iespējas sodīt cilvēkus par noziegumiem. Bet ir skaidrs – lai imigranti spētu pielāgoties Zviedrijas sabiedrībai, viņiem ar to ir jāsastopas. Mēs nevaram viņus iespundēt rezervātos mūsu pilsētu nomalēs.

Mums viņiem jāparāda Zviedrija, tāpat kā Zviedrija tika parādīta man. Un tas mani šobrīd biedē, neļauj naktīs gulēt. Vai tas mūsdienās vispār ir iespējams? Vai joprojām notiek tā, kā notika ar mani?

Es šaubos. Un tu, kas klausās šo raidījumu. Ko tu vari darīt?

Varbūt tu kādam vari palīdzēt ar mājasdarbu? Varbūt ir brīva vietiņa tavā šūšanas pulciņā? Varbūt tev ir iespēja ļaut kādam, kas nepazīst nevienu ar Zviedrijas autovadītāja tiesībām, veikt mācību braucienus tavā pavadībā? Varbūt aizvest kādu bērnu uz futbola treniņu? Iemācīt kādam peldēt? Tavā uzņēmumā varbūt ir brīva prakses vieta?

Pats mazumiņš, ko tu vari izdarīt, ir uzsmaidīt kādam, kas neizskatās tā, kā tu. Un, ja tu esi viens no tiem, kas sevi atpazīst manā stāstā, ja tev ir kāds, kurš ir palīdzējis tavā ceļā, tad paņem telefonu. Nosūti īsziņu. Izdari to. Pasaki paldies. Izdari to.

Mans lielākais paldies

Mans brīdis šeit, Zviedrijas Radio, ir, gandrīz beidzies, un es vēl gribu pateikt paldies par to, ka klausījāties. Bet es vēlos pateikt vēl vienu lietu – manu svarīgāko paldies. Tie būs vārdi, ko es nekad neesmu izteicis. Esmu mēģinājis, bet katru reizi tas šķita neiespējami.

Mammu un tēti, paldies, ka izglābāt mani no kara. Paldies, ka devāt man Zviedriju. Valsti, kur īstenojušies visi mani sapņi. Paldies, ka esat tik smagi strādājuši un tik daudz upurējuši.

Pirms 30 gadiem jūs aizbēgāt uz Zviedriju ar domu, ka šeit būs iespēja nodrošināt mums labāku nākotni. Tagad mēs zinām rezultātu. Jūs abi par to maksājāt augstāku cenu, nekā jebkad varējāt iedomāties.

Bet tas mums nāca par labu. Jūsu bērniem, mūsu bērniem un viņu bērniem paaudzēs uz priekšu, jo viņi dzims bez atmiņām par nāvējošu vardarbību.

Paldies, ka lauzāt šo vardarbības ķēdi.

No zviedru valodas tulkojis Andris Kangeris.

Teksts pārpublicēts no Latvijas Sabiedrisko mediju mājaslapas https://www.lsm.lv/

Atpakaļ
Konsultācijas trešo valstu iebraucējiem Rīgā
+371 25565098 (I-V 9:00-17:00)
+371 28612120 (I-V 9:00-17:00)

+371 67898343 (I-V 9:00-20:00)
+371 27300233 (Whatsapp)
Skype: PatverumsDM
Lāčplēša iela 75 - 1 B, Rīga
Konsultācijas trešo valstu iebraucējiem reģionos
Latgale
+371 25723222
Kurzeme
+371 25719118
Vidzeme
+371 25719266
Zemgale
+371 25719588
Noderīgi

Pasākumu kalendārs
2022
Augusts 
POTCPSSv
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
29
30
31
    
 
First Steps in Latvia First Steps in Latvia
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu.
Turpinot izmantot mūsu vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Vairāk šeit. OK