Viedokļi

Kāpēc mācīt latviešu valodu kā svešvalodu pieaugušajiem? Atbilde ir vienkārša: skolotājs var saņemt tūlītēju atgriezenisko saiti par paveikto darbu. Tomēr latviešu valodas kā svešvalodas mācīšana var būt izaicinājums pat ļoti prasmīgam skolotājam. Nereti valodas apguvēji nezina nevienu vārdu latviski. Skolotājam ir jāpielāgojas ikviena valodas apguvēja individuālajiem mācību ieradumiem, un tam ir nepieciešama profesionālā pieredze, liela pacietība un nebeidzama radošā izdoma. Jo, lai veiksmīgi iemācītu valodu, ir jāizprot katra valodas apguvēja atšķirīgā kultūra, jāizpēta mācīšanās pieredze un pasaules uztvere. Šajā rakstā dalīšos savā personiskajā pieredzē, kas veidojusies, ilgus gadus pasniedzot latviešu valodu dažādu kultūru pārstāvjiem.

Mēs visi saprotam, ka valoda un kultūra ir nešķiramas. Valoda ir grūti izprotama ārpus kultūras vides, kurā tā tiek runāta. Un otrādi, ja mēs mācām valodu, ir jāizpēta gan konkrēto cilvēku kultūras nianses, pieredze, gan arī jāņem vērā profesionālās īpatnības. Piemēram, informācijas tehnoloģiju (IT) speciālistiem es piedāvāju viņiem saprotamas metodes un tematus, valodu pasniedzot kā konkrētu algoritmu, kas ir viens no programmēšanas un visas datoru zinātnes centrālajiem jēdzieniem. Mācot konkrētu gramatisko vielu, izmantoju klucīšu vai ķēdes principu. IT speciālistam, pat tikko uzsākot apgūt valodu, ir skaidri jāsaprot, ko viņš konkrētajā nodarbībā mācīsies, kāpēc un kā tas iekļaujas kopējā sistēmā. Kāpēc viņa dzimtajā valodā tas ir tā, bet latviešu valodā – citādi. Piemēram, kāpēc akuzatīvā galotnes mainās tieši tā un ko šis locījums nozīmē viņa valodā. Strādājot ar šīs profesijas pārstāvjiem, man ļoti noder salīdzināmās gramatikas principi. Proti, darbības vārdu “būt” lietojam tad, kad krievu valodā to varam tikai iedomāties (piemēram, “es esmu priecīga” un “es strādāju” krievu valodā būs “я (есть) радостная” un “я работаю”. Vieglāk ir ar angļu valodas lietotājiem, jo tur šis princips sakrīt.  

Kam tad būtu jāpievērš uzmanība, mācot latviešu valodu dažādu kultūru un subkultūru pārstāvjiem? Vai tās būtu paražas, ēdieni, pasākumi, uzskati, vērtības vai uzvedība? Varbūt mācīšanas un mācīšanās procesa atšķirības? Es teiktu, ka pilnīgi viss ir svarīgs, – sākot no izglītojamo dzimtās valodas un skaņu izrunas īpatnībām, līdz pat ēdienam, filmām un mākslai. Te kā piemēru atkal vēlos minēt IT speciālistu interesi par filmu “Zvaigžņu kari”, kura ir lieliska nodarbības tēma, jo piedāvā konkrētajai cilvēku grupai saprotamus tēlus, emocijas un jēdzienus.

Latviešu valodas apguvēji no Ķīnas

Ķīnā izglītība un izglītošanās tiek uztverta ļoti nopietni un formāli, tādēļ arī no skolotāja viņi sagaida, ka viņš mācīs tieši to, kas viņiem ir jāzina. Cilvēkiem no Āzijas ir grūtības izrunāt skaņas “l” un “r”. Taču bieži skolotāji neapzinās, ka viņu kursanti patiešām nedzird šo skaņu atšķirību.

Ķīniešu kursantiem ir grūti izprast dažus līdzskaņus (piemēram, vārdos transports, draugs), jo viņu dzimtajā valodā nekā tamlīdzīga nav. Iesaku spēlēt dažādas izrunu spēles (skat. zemāk), lai praktizētu un uzlabotu šo līdzskaņu izrunu.

Ķīniešu kursantiem ļoti patīk mājasdarbi un dažādas gramatikas tabulas. Dažreiz kursantiem liekas, ka svarīgāk ir pildīt dažādus gramatiskus uzdevumus, nevis iesaistīties komunikācijā.

Šai pieaugušo auditorijai iesaku pēc iespējas vairāk izmantot dažādus fonemātiskos vingrinājumus, pievēršot uzmanību galotņu izrunai. Varat arī izvēlēties teikumu un ritmizēt to, izmantojot plaukšķināšanu, sišanu ar kājām vai mūziku.

Vjetnamieši

Vjetnamiešiem ir daudzas līdzības ar valodas apguvējiem no Ķīnas (to gan nevar attiecināt uz entuziasmu pildīt mājasdarbus). Taču, pat ja vjetnamieši labi zina angļu valodu, saprast viņus ir diezgan grūti. Ir gadījies, ka tie, kam angļu valoda ir gandrīz dzimtās valodas līmenī (piemēram, valodas apguvējiem no Marokas vai Nigērijas), nespēj saprast kursantus no Vjetnamas. Tādēļ kā vienu no galvenajiem uzdevumiem sev izvirzu dažādu fonemātisko vingrinājumu izmantošanu, īpašu uzmanību veltot galotņu izrunai.

Maniem kursantiem no Vjetnamas nepatīk atrasties uzmanības centrā, bieži viņi vēlas būt nepamanīti. Vēl vjetnamieši nelabprāt izsaka savas domas, jūtas vai viedokli. Runāšanas laikā viņi izteikti baidās kļūdīties. Neesmu izpētījusi, bet domāju, ka šī īpatnība varētu būt saistīta ar viņu skolas pieredzi.

Lai gan lielākā daļa Āzijas valodu ir tonālas, piemēram, ķīniešu, taju un vjetnamiešu valoda, tomēr manā pieredzē tieši kursantiem no Vjetnamas ir visgrūtāk runāt latviski. Bieži vien saprast to, ko viņi vēlētos pateikt, ir diezgan grūti, pat ja vārdu krājums ir pietiekošs. Kursantiem ir problēmas arī iemācīties pareizu intonāciju.

Vjetnamiešiem latviešu valodas runā bieži trūkst vārda pēdējās zilbes vai arī tā ir mīkstināta, piemēram, iet – ietj, melns – meļņš. Grūtības sagādā arī līdzskaņu kopu “dz” un “dž” izruna.

Gatavojoties nodarbībām un domājot gan par skaņu izrunu, gan par pareizas intonācijas lietošanu, iesaku izmantot metodisko materiālu “Valodas (runas un rakstu) attīstības veicināšana bērniem vecumā no 5 līdz 8 gadiem” (http://ejuz.lv/skanas). Dažādus runas vingrinājumus var atrast arī šeit: (http://ejuz.lv/paraugu).

Arābu valodā runājošie

Mācot latviešu valodu arābiem, skolotājam ir vairāki izaicinājumi, tajā skaitā pilnīgi atšķirīgā rakstīšanas sistēma un atšķirības latviešu un arābu valodas gramatiskajās sistēmās. Tā kā arābu valodā nav lielo un mazo burtu, kursanti bieži teikumos jauc lielos un mazos burtus. Var rasties arī specifiskas problēmas, kas izriet no iepriekšējās mācīšanās pieredzes un izpratnes par skolotāja lomu.

Sākot mācīt latviešu valodu, iesaku īpašu uzmanību pievērst darbības vārda “būt” lietojumam, jo tas sagādā īpašas grūtības. Piemēram, arābu valodas pratējs teiks, “es skolotājs” vai “es vīrietis”, nevis “es esmu skolotājs”, “es esmu vīrietis”. Kā papildmateriālu iesaku izmantot dažādus sagatavošanas e-kursus, piemēram, http://ejuz.lv/esesmu.

Izglītojamajiem no arābu valstīm bieži rakstīšana nav tik svarīga kā runāšana, tāpēc viņi nelabprāt tam velta laiku. Vienmēr ir jāseko līdzi, lai viņi uzrakstītu to, kas paredzēts nodarbībā. Savukārt mācīt darbības vārdu nolieguma formu (piemēram, peldu – nepeldu, eju – neeju) ir viegli, jo viņu valodā tas ir līdzīgi.

Vēl dažas pārdomas un ieteikumi

Strādājot ar iesācējiem, vislabāk ir lietot ļoti vienkāršus teikumus. Centieties izmantot vienkāršu vārdu krājumu un nepārejiet pie sarežģītiem gramatikas likumiem, kamēr jūsu kursanti nav sapratuši gramatikas pamatus.

Izmantojot dažādas valodas mācīšanas un mācīšanās aktivitātes,  ir jāatceras, ka dažiem kursantiem, ņemot vērā kultūru atšķirības, nebūs ērti vai pat nepatiks dziedāt kopā, lasīt skaļi, izmantot mūziku, apspriest noteiktas tēmas vai izmantot noteiktus attēlus.

Ja neesat pārliecināti par kaut ko, vienmēr jautājiet saviem kursantiem, meklējiet līdzības viņu valodā, izmantojiet attēlus, tulkošanas sistēmas, dziesmas, drāmas metodes paņēmienus. Ja es jūtu, ka ir grūtības ar kādas skaņas izrunu, cenšos meklēt kaut ko līdzīgu viņu valodā. Te man palīdz tie kursanti, kuriem ir labas angļu vai krievu valodas zināšanas. Piemēram, mūsu skaņa “o” ķīniešu valodā ir vārds “es”, tāpat latviešu skaņas “ķ” un “ģ” var atrast krievu vārdos “Артём” un “Дёма”. Ja tas palīdz saprast, kā konkrētā skaņa tiek izrunāta, tad mērķis ir sasniegts.

Strādājot ar dažādu valstu pārstāvjiem, cerēt uz to, ka varēsiet izmantot paralingvistiku (piemēram, balss modulācijas, žestus, mīmiku), ir diezgan nereāli, jo daudzām tautām tā būs atšķirīga (piemēram, indiešiem).

Mācot latviešu valodu kā svešvalodu dažādu kultūru pārstāvjiem, var izmantot zibkartītes (kartītes, kas paredzētās ātrai demonstrēšanai, – uz necaurspīdīga materiāla iespiesti vārdi, cipari vai attēli). Lielisks materiāls ir Latviešu valodas aģentūras izstrādātais attēlu kartīšu komplekts „Sāksim runāt latviski!ˮ: http://ejuz.lv/kartites.

Papildus augstāk minētajam, var izmantot arī autentiskus materiālus, piemēram, ierakstiet Google meklētājā “reklāma latviski”, un jūs varēsiet izvēlēties tematam un valodas līmenim atbilstošas reklāmas latviešu valodā. Sākot mācīties valodu, ne tikai attēls ir palīglīdzeklis, bet arī to papildinošais teksts. Valodas apguvēji var daudz iemācīties, arī pētot reklāmas rakstus.

Izpratnes veidošanai par latviešu valodu un kultūru lieliski noder arī videofilmas. Interesantus videofragmentus var atrast šeit: http://ejuz.lv/videofr. Un nebaidieties izmantot interneta resursus – Google var atrast lieliskas idejas un materiālus latviešu valodas mācīšanai (animācijas filmas, dziesmas, dialogus utt.).

Mācot skaitļa vārdus vai pulksteņa laikus, man ļoti patīk izmantot vietni https://time.is/lv/. Tā noder, arī apgūstot pilsētu nosaukumus (lapas apakšā atrodas pasaules pilsētu nosaukumi latviski, noklikšķinot uz tiem, jūs redzat, cik šobrīd ir pulkstenis konkrētajā vietā, kā valsts, pilsētas nosaukums rakstāms latviski).

Un vēl! Galu galā, valoda ir kultūras verbāla izpausme. Tā atspoguļo mūsu kā tautas pieredzi. Mongoļu valoda satur bagātīgu vārdu krājumu, kas saistīts ar dzīvniekiem, franču valoda ir ēdienu nosaukumu valoda, bet latviešu valoda, manuprāt, ir dabas – mežu, jūras, ezeru – valoda.

Sarunās par darbaspēka imigrāciju Latvijā gan politiķu vidū, gan sabiedrībā kopumā bieži tiek izceltas divas iebraucēju grupas – darba imigranti un augsti kvalificētie imigranti. Turklāt, katrai no šīm grupām tieši vai netieši tiek piešķirts vērtējums, darba imigrantus uztverot par sliktajiem vai nevēlamajiem imigrantiem, bet augsti kvalificētos – par labajiem un vēlamajiem imigrantiem. Vai šie apzīmējumi ir patie- si un taisnīgi? Ko tie nozīmē politikas veidošanas kontekstā un kā tie ietekmē sabiedrības attieksmi?

Pirms atbildēt uz šiem jautājumiem, ir vērtīgi apskatīt, kādas izcelsmes un cik imigrantu atbilst katrai kategorijai šodienas Latvijā. Jāatzīmē, ka šeit apskatu tikai nodarbinātības nolūkos ieceļojušos, nevis visus iebraucējus no šīm valstīm (piemēram, te nav iekļauti studenti vai ģimenes apvienošanas nolūkos ieceļojušie). Tāpat, lai labāk izprastu tieši pēdējo gadu dinamiku, šeit apskatīti tikai tie iebraucēji, kuriem ir termiņuzturēšanās atļaujas jeb kuri ieceļojuši Latvijā pēdējo 5 gadu laikā.

Vispirms, jāsaka, ka darba nolūkos ieceļojušie abās kategorijās – augsti kvalificēti un pārējie nodarbinātie – nāk no tām pašām valstīm. Ir nepārprotams, ka biežāk sastopamās izcelsmes valstis ir mūsu reģiona valstis – Baltkrievija, Krievija, Lietuva, Ukraina. Nākamajā grafikā pēc pirmreizēji izsniegto termiņuzturēšanās atļauju skaita redzams, ka vienīgā valsts, no kuras ieceļojušo kvalificēto darbinieku skaits pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, ir Indija – vēl 2017. gadā tās bija 19 personas, taču 2018. gadā – 119 personas. Savukārt citu nodarbināto vidū straujāk pieaudzis vien no Ukrainas ieceļojušo skaits. Vienlaikus, jānorāda, ka iebraukušo portretu ik gadu raksturo arvien pieaugoša dažādība.

Taču šeit vietā norādīt, ka lai gan visi, kas ieceļo kvalificētas nodarbinātības nolūkos, ir ar atbilstošu izglītību un izpildījuši specifiskus kritērijus imigrācijai, tas nenozīmē, ka pārējiem iebraukušajiem nodarbinātajiem kvalifikācija ir zema. No 2017. gadā ieceļojušiem trešo valstu pilsoņiem – darbiniekiem, divas trešdaļas jeb 66% bijuši ar augstāko, profesionālo vai arodizglītību. Taču, līdzīgi kā Latvijas valstspiederīgo emigrācijā, ekonomisku motīvu vadīta migrācija liek pieņemt arī tādu nodarbinātību, kas ne vienmēr ir atbilstoša iegūtajai kvalifikācijas pakāpei. Tomēr viņu nodarbinātības veids Latvijā, līdz ar uztverto spiedienu Latvijas darba tirgum un atalgojuma politikai, liek šo iebraucēju grupu uztvert kā mazāk vēlamu vai pat kā problēmu.

Patiesi, tikai 16% Latvijas iedzīvotāju saskata imigrāciju no ārpus-ES valstīm kā iespēju, un vēl 24% kā iespēju un problēmu vienlaikus. Lielākā respondentu daļa tomēr saskata imigrāciju kā problēmu un nesaredz iespējamo pienesumu Latvijas ekonomikai un izaugsmei. Tas sarežģī viedās imigrācijas procesus jeb to kvalificēto speciālistu uzturēšanos Latvijā, kuri tiek pieskaitīti ‘vēlamajai’ imigrācijas kustībai, jo Latvijas sabiedrība ir noskaņota negatīvi, kas rada tiešas un netiešas diskriminācijas izpausmes. Zems sabiedrības iecietības un atvērtības līmenis ir viens no TOP4 faktoriem, kādēļ izlemt par labu dzīvei kādā valstī vai pilsētā.

"Negatīvs sabiedrības noskaņojums pazemina Latvijas konkurētspēju arī par tiem iebraucējiem, kurus domājam, ka šeit gaidām."

Pašreizējā sabiedrības izpratne par imigrāciju sarežģī arī saprātīgas imigrācijas un integrācijas politikas veidošanu, jo politiskais diskurss par cilvēkiem, kuru prasmes ir un arī turpmāk var būt noderīgas dažādās Latvijas ekonomikas nozarēs, turpina nostiprināt un leģitimizēt dalījumu vēlamajos jeb labajos un nevēlamajos jeb sliktajos iebraucējos, lai gan to izcelsme ir līdzīga. Tomēr saprātīgai, izsvērtai integrācijas politikai jātiek radītai un ieviestai vispirms, lai līdz ar tās rezultātu atspoguļošanu pakāpeniski mainītos arī sabiedrības noskaņojums. Situācijā, kad Latvijas darba tirgus jau pieredz darbaspēka piesaisti no ārvalstīm, ir tuvredzīgi joprojām kategorizēt šeit jau ieceļojušos cilvēkus par mazāk vēlamiem vai par problēmu.

"Darba nolūkos iebraukušie jau atrodas Latvijā, tāpēc ir īpaši svarīgi veicināt cilvēcīgu un iekļaujošu vidi."

Ņemot vērā nodarbinātības nolūkos ieceļojošo iebraucēju izcelsmi, ir iespējams, ka ikdienas saskarsmē to nodarbošanās veids un kvalifikācija paliek neredzama. Turklāt pašreizējais nodarbošanās veids ne vienmēr norādīs uz viņu kvalifikāciju. Tāpēc apzīmēt ‘vēlamos’ un ‘nevēlamos’ iebraucējus ne vienmēr ir taisnīgi, jo tas balstīts tikai šā brīža momentuzņēmumā, ja vispār. Politikas veidošanas kontekstā šie apzīmējumi rada zināmu apburto loku, kur izmantotie termini leģitimizē šādu iedalījumu arī sabiedrības acīs, savukārt sabiedrības noskaņojums tiek izmantots par attaisnojumu noteiktas politikas izveidē.

Dažādas imigrācijas kategorijas pastāv un pastāvēs, tomēr dažādās likumīgas imigrācijas kategorijas nebūtu jāsaista ar šo personu vēlamību. Mēs vienmēr nevarēsim izvērtēt, kādi ir bijuši iemesli personām pamest viņu iepriekšējo mītnes vietu, bet mēs varam izmērīt šo personu pienesumu Latvijas sabiedrībai, kā arī radīt apstākļus, lai to paaugstinātu. Tā arī būtu vieda un vēlama imigrācijas un integrācijas politika.

Marta sākumā - 2.-3.martā - Briselē notika jau trešais Eiropas Migrācijas forums. Pasākumā, kuru atklāja Eiropas Savienības Migrācijas un iekšlietu komisārs Dimitris Avramopoulos, piedalījās apmēram 120 nevalstisko organizāciju parstāvju no Eiropas Savienības (ES) un kaimiņvalstīm, ES dalībvalstu institūciju, reģionu un pašvaldību pārstāvji.

Reti kurš termins ir mulsinošāks par šiem diviem. Tāpēc saprotams, ka arī no klientiem – trešo valstu pilsoņiem - bieži vien dzirdam: „Kas es par „trešās valsts piederīgo”, neesmu taču no ekonomiski mazattīstītas valsts!”. Žēl, ja šāda neizpratne kļūst par iemeslu tieši šai mērķa grupai pieejamo bezmaksas pakalpojumu neizmantošanā. Mēģināsim situāciju labot, izskaidrojot šo terminu nozīmi.

Kas ir „trešās valstis” un „trešo valstu pilsoņi/valstspiederīgie”?

„Trešā valsts” ir ekonomiski neitrāls termins, ko lieto migrācijas jeb cilvēku pārvietošanās kontekstā. Tam nav nekāda sakara ar izcelsmes valsts ekonomiskās vai kultūras attīstības līmeni. Tādas valstis kā Jaunzēlande, Kanāda, Hondurasa, Krievija, Japāna vai Nigērija Latvijas iedzīvotājiem ir „trešās valstis”. Eiropas Savienībā (ES) ar šo terminu apzīmē visas valstis, kas nav ES dalībvalstis, ne Eiropas Ekonomiskās zonas (bez ES te ietilpst arī Islande, Norvēģija un Lihtenšteina) dalībnieces, ne arī Šveice. Pavisam vienkāršiem vārdiem – Latvija mums ir „pirmā valsts”, minētās ES, Eiropas Ekonomiskā zona un Šveice ir „otrās valstis”, ar kurām mūs saista īpašas līgumattiecības, bet visas pārējās ir „trešās valstis”. Iespējams, tas neizklausās necik labskanīgi, taču tāda ir termina juridiskā izcelsme.

„Trešā valsts” ir jēdziens, ko lieto arī attiecībā uz konsulārajiem pakalpojumiem – ceļošanas vīzu izniegšanas kārtību, gadījumos, ja nepieciešama vīza ieceļošanai citā („otrajā”) valstī, neatrodoties savā („pirmajā”) valstī. Tas var notikt, piemēram, ja Latvijā nav šīs vēstniecības vai konsulāta. Tad nākas aizgādāt savu ceļošanas dokumentu (parasti – pasi) uz kādu „trešo” valsti, kur atrodas tās valsts konsulāts, uz kuru vēlamies ceļot. Var arī gadīties maršrutu mainīt, jau atrodoties ārpus Latvijas. Tad nekas cits neatliek, kā meklēt tuvāko attiecīgās valsts vēstniecību vai konsulātu.

„Trešās pasaules valsts” nozīmē pavisam ko citu.

Kas ir „trešo pasaules valstu” iedzīvotāji?

Jēdzienu „trešā pasaule” radīja franču antropologs un demogrāfs Alfreds Sovī (Alfred Sauvy) 1952.gadā. Tas atrodams viņa rakstā  „Trīs pasaules, viena planēta”  žurnālā L’Observatour tā paša gada 14. augusta numurā.  Piecdesmito gadu sākumā bija skaidrs, ka planētas politiskā, ekonomiskā  un arī militārā kārtība pēc Otrā pasaules kara bija nozīmīgi mainījusies, nostiprinoties divām pretstāvošām sistēmām, kas bija sākušas veidoties jau agrāk – apmēram divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad daļa pasaules strauji industrializējās, bieži arī uz savu koloniju un to dabas resursu rēķina.  Strauju industriālās attīstības tempu tās saglabāja arī divdesmitā gadsimta otrajā pusē, taču kolonijas tika pamazām zaudētas. Gadsimta pirmajā pusē, pēc 1917.gada izveidojās arī dažas valstis ar pavisam citu ekonomisko modeli, kā PSRS un Ķīnas Tautas Republika. Tās arī industrializējās, bet to ekonomika tika centrāli plānota un to dominējošā un vienīgā oficiālā ideoloģija bija komunistiska. Pēc Otrā pasaules kara, šai sistēmai pievienojās vēl virkne PSRS satelītvalstu, kuras oficiālajos nosaukumos dēvējās par „sociālistiskajām” vai „tautas republikām”.

Šīs divas sistēmas tad arī Sovī sauca par, attiecīgi, „pirmo” un „otro pasauli”. Taču viņš ievēroja arī, ka gluži visas pasaules valstis tādā modelī neiekļāvās – ne ekonomiskā, ne politiskā ziņā. Eksistēja vēl arī „trešā pasaule”. Sovī nebūt neizturējās pret valstīm, kas neietilpa šajā divu ekonomisko un ideoloģisko sistēmu modelī, nicinoši. Varētu teikt, gluži otrādi – viņš bija norūpējies, ka to intereses nav pietiekami pārstāvētas un aizstāvētas. „Galu galā šī ignorētā, ekspluatētā, nievātā trešā pasaule arī vēlas tikt uzklausīta”, viņs rakstīja.  Sovī radīto apzīmējumu sāka lietot jo plaši, gan žurnālistikā, gan akadēmiskos tekstos. Tiesa,  gluži konsekvents  un nepārprotams šis dalījums nebija. Daži „trešo pasaules valstu” grupā ieskaitīja visas tā dēvētās „nepievienojušās valstis” jeb tās, kas nebija pievienojošās ne NATO, ne Varšavas līgumam, ne citiem militāriem blokiem. Tātad arī tādas ekonomiski ļoti attīstītas zemes kā Zviedrija, Somija vai Austrija. Citi lietoja ģeogrāfisku principu, par „trešo pasauli„ dēvējot visu, kas atradās uz dienvidiem no ASV un Eiropas. Vēl citi turējās pie ekonomiskiem kritērijiem, par trešās pasaules valstīm saucot tās zemes, kuru ekonomikās liels īpatsvars joprojām bija tradicionālai lauksaimniecībai un bija saglagājusies arī krasa  ekonomiskā nevienlīdzība. „Trešās pasaules valstis” patiesībā jau no paša sākuma nebija veiksmīgs jēdziens, lai cik populārs tas būtu. Vēl jo prolemātiskāks tas ir šobrīd, pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma Eiropā. Arī ekonomiskā dinamika ir cita. Pie kuras „pasaules” pieskaitīsim joprojām oficiāli komunistisko, bet ekonomiski laikam taču kapitālistisko lielvalsti Ķīnu?

„Trešās pasaules valstis” ir apzīmējums, kas joprojām tiek lietots, tagad arī paralēli izmantojot jēdzienu „jaunās industrializācijas valstis” – attiecībā uz tādām zemēm, kā Brazīlija, Meksika un, jo īpaši „Āzijas tīģeriem” Honkongu, Singapūru, Taivānu un Dienvidkoreju, kuru ekonomiskās attīstības tempipatlaban ir straujāki nekā daudzām Eiropas valstīm. Tomēr „trešās pasaules” problēmas ir tās pašas, kas pirms piecdesmit gadiem. Tā ir nabadzība, zems vidējais dzīves ilgums un izglītības līmenis, dzimumu nevienlīdzība, nepietiekama veselības aprūpe un augsta korupcija, dažkārt arī politiska nestabilitāte. Globalizācijas procesi turklāt ir bijuši pret šīm zemēm netaisni, to parādi ir auguši.

Tādēļ nav brīnums, ka „trešās pasaules valsts” var šķist nievājošs jēdziens. Domāju, no tā lietošanas vajadzētu izvairīties pavisam, bet jebkurā gadījumā jāatceras, ka „trešā pasaule” un „trešās valstis” ir dažādas lietas.

Viedoklis tapis projekta "Informācijas centrs imigrantiem" ietvaros. Projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

Šobrīd  cilvēce pārdzīvo sarežģītu laiku, jo ir kļuvušas biežākas vardarbības un terorisma izpausmes, un atsevišķi cilvēki tās saista ar reliģiju, tostarp arī ar Islāmu. Patiesi, Dievišķais likums (Šariats) aicina mūs veicināt labus darbus un stāties pretī ļaunumam. Reliģiozitāte un dievbijība nav ekstrēmisms, cietsirdība, atpalicība vai fanātisms. Visaugstākais dāvā labklājību un veiksmi tiem, kuri ievēro Viņa Likumus, neatkarīgi no laika un cilvēka atrašanās vietas.

Šobrīd  cilvēce pārdzīvo sarežģītu laiku, jo ir kļuvušas biežākas vardarbības un terorisma izpausmes, un atsevišķi cilvēki tās saista ar reliģiju, tostarp arī ar Islāmu. Patiesi, Dievišķais likums (Šariats) aicina mūs veicināt labus darbus un stāties pretī ļaunumam. Reliģiozitāte un dievbijība nav ekstrēmisms, cietsirdība, atpalicība vai fanātisms. Visaugstākais dāvā labklājību un veiksmi tiem, kuri ievēro Viņa Likumus, neatkarīgi no laika un cilvēka atrašanās vietas.

Islāma reliģija vienmēr ir vērsusies pret terorismu un galējībām. To apliecina Pravieša Muhameda, lai miers ar Viņu, Hadīts (teiciens): „Vairieties no pārmērībām un galējībām reliģijā, jo daudzi pirms jums ir gājuši bojā galējību dēļ reliģijā.”

Ekstrēmisma un terorisma ideoloģija ir noteiktu cilvēku un grupējumu ideoloģija. Šie cilvēki un grupējumi izplata savu postošo ideoloģiju sabiedrībā, PAT JA PAŠI TIEŠI NEPIEDALĀS NOZIEGUMU IZPILDĒ, un melīgi uzdod savu kroplo, pretcilvēcisko ideoloģiju par īsteno Islāma mācību.

PATIESĪBA IR JĀSKAIDRO, diemžēl šobrīd ir ļoti maz cilvēku, kuri spētu atmaskot postošas, musinošas ideoloģijas, uz kurām balstās kļūdaina izpratne, kas noved pie meliem un vērtību aizvietošanas, atšķirību nonivelēšanās starp labo un ļauno, patiesību un maldiem reliģijas jautājumos. 

Pret Islāmu un musulmaņiem vērsts naidīgums pamatā ir balstīts uz virkni melīgu fatvu (autoritatīvs juridisks spriedums), kuras izstrādājuši VILTUS SLUDINĀTĀJI EKSTRĒMISMA IDEOLOĢIJAS PIEKRITĒJI. Tieši uz tām atsaucas pret Islāmu naidīgi noskaņoti cilvēki. Šīs fatvas kalpo par pamatu ekstrēmistiskām ideoloģijām un spēcīgi iespaido visu Islāma pasauli. Tas notiek uz tumsonības fona, turklāt teologu (Islāma zinātnieki) skaits, kuri dziļi iepazinuši patiesību, nav liels.

Ir godīgi zinātnieki, kuri dalījušies ar autentiskām zināšanām un pieredzi. Izcilākie Imāmi (vadītāji) „Ahlus-Sunnah Wal-Jama`ah (Pravieša Muhameda, lai miers ar Viņu, īstenās mācības piekritēji)”  ir sarakstījuši diženus darbus, kuros sniegtas skaidras atbildes un neapstrīdami pierādījumi pret maldīgajiem novirzieniem un sektām, kuras cenšas ieviest Islāmā Šariatam neatbilstošus jauninājumus, kuri kropļo tā būtību. KĀ TEICIS VIENS NO ŠIEM IMĀMIEM BADRUDDIN AZ-ZARKASHI GRĀMATĀ „Tasnif al-Masami”: „Patiesi, TAISNĪGO IMĀMU sūtība ir stāties pretī tiem, kuri izplata maldus un ievieš Reliģijas postulātiem neatbilstošus jauninājumus". 

MŪSDIENĀS EKSTRĒMISTI IZMANTO RELIĢIJU VIENKĀRŠU CILVĒKU MALDINĀŠANAI, jo īpaši vāju un nezinošu cilvēku. Pēdējās desmitgadēs reliģiskā ziņā izglītotu cilvēku skaits pasaulē ir ievērojami sarucis, UN ĪSTENUS GARĪGOS APGAISMOTĀJUS "NOMAINĪJUŠI" ĪPAŠI APMĀCĪTI SEKTU SLUDINĀTĀJI. CILVĒKIEM, KURI ALKST APGŪT ZINĀŠANAS PAR ISLĀMU UN NESPĒJ ATŠĶIRT PATIESU INFORMĀCIJU NO SEKTANTU IZDOMĀJUMIEM, ekstrēmistu organizācijas un teroristi iedveš galējus uzskatus un nostādnes, kā rezultātā cilvēki masveidā pieslienas šādām organizācijām un kļūst par teroristiem.

Kā rīkoties šādā situācijā?

Ir iespējams stāties pretī ekstrēmistu ideoloģiskajam spiedienam, kas šķeļ un rada jukas musulmaņu kopienā. Taču, lai šāda pretimstāvēšana būtu sekmīga, jādarbojas divos virzienos vienlaicīgi:
• pirmkārt, jāsniedz cilvēkiem patiesas zināšanas par ISLĀMA reliģiju *, kuras bijīgi saglabājušas iepriekšējās ticīgo paaudzes;
• otrkārt, jābrīdina par maldīgām nostādnēm, kuras propagandē dažādas sektas, tostarp tās, kuras sevi dēvē par Islāma centriem un organizācijām.

TIKAI VIENOTI MĒS VARAM STĀTIES PRETĪ UN PIEVEIKT TĀDU PARĀDĪBU KĀ TERORISMS, NO KURA ŠOBRĪD CIEŠ VISA PASAULES SABIEDRĪBA.

*Islāms ir arābu termins, kas tiek izmantots kā reliģijas nosaukums, kuru praktizēja visi Dieva Pravieši un Vēstneši. Islāms ir ticība Vienīgajam Dievam, tā pielūgšana atbilstoši Šariatam (t.i. Dievišķajam likumam).

Islāms nav jauna reliģija: visiem Praviešiem un Vēstnešiem bija viena Ticība, viena pārliecības, viņi visi aicināja cilvēkus ticēt Vienīgajam Dievam un ievērot Viņa Likumus, tātad aicināja cilvēkus kļūt par islamticīgajiem. Islāms ir arī Eņģeļu reliģija, kuru tie piekopa, pirms tika radīti cilvēki.

Pravieši un Vēstneši nāca no dažādām tautām. Tā kā pēdējais Pravietis bija arābs, šobrīd pasaulē ir plaši izplatīti tādi reliģiskie termini arābu valodā kā "„halal” (atļauts), „haram” (aizliegts), „Islāms” (padevība Vienīgajam Dievam), „Šariats” (Dievišķais likums) u.c.

Musulmaņi tic Allāham. Allāhs ir Visaugstākā vārds un tas gan arābu, gan citās valodās nozīmē „Dievs”. Diemžēl ir cilvēki, kuri izrunā vārdu „Allāhs”, bet neizprot tā būtību un tic kam citam, ko dēvē par Dievu.

Musulmaņi atzīst un tic tam, ka Dievs ir Vienīgais Radītājs un Viņš ir radījis visu. Ko nozīmē „Dieva radīts”? Tas nozīmē, ka sākumā nebija nekas, tikai Dievs, bet Viņš pastāvēja un Viņa pastāvēšana ir mūžīga, tai nav sākuma.

Allāhs nelīdzinās tam, ko Viņš ir radījis. Viņš atšķiras no visa pēc Būtības, Atribūtiem un Darbiem. Radītājs nelīdzinās nekam, ko mēs spējam iedomāties. Tam tic musulmaņi. Musulmaņi saka, ka Dievam nekas nav vajadzīgs, kas Viņš nekur neatrodas, neaizņem kādu vietu, jo ir pastāvējis pirms visa, kas ticis radīts, un pēc visa radīšanas pastāv nemainīgs, nepārejot no viena esības stāvokļa citā. Dievs nelīdzinās nekam no radītā.

Par Praviešiem musulmaņi izsakās šādi: musulmaņi nešauboties tic visiem Praviešiem, sākot ar Pravieti Ādamu un beidzot ar Pravieti Muhamedu, lai miers ar Viņiem, tostarp Praviešiem Musam (Mozus) un Isam (Jēzus), Ibrahīmam (Ābrams), Nuham (Noass) un visiem pārējiem. Kopā Dievs ir sūtījis aptuveni 124 tūkstošus Praviešu.

Musulmaņu pienākums ir mīlēt un ticēt visiem Praviešiem. Musulmaņi saka: „Isus, Merjamas dēls”, bet latviski tas būs „Jēzus, Marijas dēls”, un attiecīgi runa ir par vienu un to pašu cilvēku. Tas pats attiecas arī uz citiem Praviešiem, piemēram: Musa – Mozus, Ibrahīms – Ābrams, Nuhs – Noass utt.

Pravieši sludināja ticību Vienīgajam Dievam, Viņi visi bija musulmaņi pēc Ticības. Vienīgā atšķirība ir tā, ka dažādos laikos pastāvēja atšķirīgi Šariati (Dievišķie likumi), un ticīgajiem bija jāievēro sava laika Likumi. Visi musulmaņi tic, ka Ādams un Hava (Ieva), lai miers ar Viņiem, bija pirmie cilvēki un visi pārējie ir viņu bērni, pēcteči. Pravietim Ādamam Allāhs deva Šariatu (Likumus), kuri bija spēkā tajā laikā. Ierodoties jauniem Vēstnešiem, Dieva likumi, kuri noteica rituālus, varēja mainīties (piemēram, mainījās obligāto lūgšanu (salāhu) skaits dienā, mainījās ar gavēni, laulāšanos saistīti, kā arī citi jautājumi). Jāmin tas, ka daži likumi saglabājas nemainīgi visos laikos, piemēram: nenogalināt, nezagt, nekrāpties, nepārkāpt laulību. Taču, ja runa ir par ticību, neraugoties uz to, ka dažādos laikos tika sūtīti dažādi Pravieši, Viņi visi aicināja cilvēkus ticēt Vienīgajam Dievam.

Pravietis Muhameds, lai miers ar Viņu, ir teicis: „Vislabākie vārdi, kurus esmu teicis es un visi Pravieši pirms manis, ir: „lā ilāha illā llāh” („Nav cita dieva kā Vienīgais Dievs”)”.

Musulmaņi, kuri dzīvoja Pravieša Musas (Mozus) laikā, lai miers ar Viņu, atzīstot visus iepriekšējos Praviešus, sacīja: „lā ilāha illā llāh wa Musa rasūlu llāh” („Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Mozus ir Viņa Vēstnesis”). Pravieša Isas (Jēzus) laikā, lai miers ar Viņu, ticīgie sacīja: „lā ilāha illā llāh wa isa rasūlu llāh” („Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Isa ir Viņa Vēstnesis”). Mēs atzīstam un mīlam visus Praviešus pirms Muhameda, lai miers ar Viņiem, un sakām: „lā ilāha illā llāh wa Muḥammadun rasūlu llāh” („Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Muhameds ir Viņa Vēstnesis”)! Tas, kurš netic un nemīl kaut vienu no Praviešiem, nav musulmanis. Ja kāds saka, ka tic Vienīgajam Dievam un visiem Praviešiem, taču vēlas dzīvot pēc Pravieša Ādama Likuma, tas mūsdienās nav pieņemami: mūsdienās darbojas cits Dievišķais likums, tāpēc tam, kurš tic Vienīgajam Dievam, jāievēro Dieva pēdējā Vēstneša Pravieša Muhameda Šariats, citādi viņš noliedz Visaugstākā dotos Likumus. 

Tas, kurš patiesi no sirds ir noticējis un noskaitījis: „Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Muhameds ir Viņa vēstnesis,” vai citus vārdus ar tādu pašu jēgu, kļūst par musulmani.

Visi Pravieši ir sludinājuši, ka pienāks Pasaules Gals, kad katram būs jāatbild par saviem darbiem, vārdiem un uzskatiem, kā arī vēstījuši cilvēkiem, ka pastāv Paradīze un elle. Mēs nezinām, kad cilvēks nomirs: iespējams, tas notiks pēc gada, bet varbūt pēc minūtes. Var gadīties, ka cilvēks nomirst neticīgs un uz mūžīgiem laikiem nonāk ellē. Tāpēc ikvienam ir jārūpējas par savas Ticības saglabāšanu līdz mūža galam, jāmirst ar Ticību, lai uz mūžiem nonāktu Paradīzē.

Informāciju sagatavoja biedrība "Kultūras un izglītības centrs "Miras"". Viedoklis tapis pēc projekta "Informācijas centrs imigrantiem" iniciatīvas. Projekts tiek īstenots Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros un to līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

2016. gada 2.decembrī biedrība “Patvērums “Drošā māja”” projekta “Informācijas centrs imigrantiem” ietvaros rīkoja starptautisku konferenci “Migrācija medijos: fakts, vēstījums, uztvere”. Konferences mērķis bija apspriest  praktisko pieredzi bēgļu krīzes un integrācijas jautājumu atspoguļošanā Zviedrijā un Latvijā, kā veidot sabiedrības izpratni par bēgļu krīzes problēmjautājumu atspoguļošanu. Tēma tika aplūkota arī akadēmiskā perspektīvā, kā arī no žurnālista praktiskā darba viedokļa. Konferencē kopumā piedalījās vairāk kā 80 dažādu jomu speciālistus no valsts un pašvaldību iestādēm, nevalstiskajām organizācijām, augstskolām, kā arī masu mediju pārstāvji un citi interesenti.

Konferenci atklāja Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis un biedrības “Patvērums “Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane. Roberts Putnis uzsvēra sabiedrības un mediju mijiedarbības aspektus, kā arī minēja Latvijas likumdošanā sabiedrisko mediju pleciem uzlikto pienākumu sabiedrības integrēšanā. “Sabiedriskā pasūtījuma tiesiskais regulējums paredz, ka mediji ir ne tikai sabiedrības rezonēšanas telpa. Latvijas likumdevējs ir gājis tālāk un – līdzīgi mums radniecisko demokrātisko sabiedrību risinājumiem - ir devis sabiedriskajiem medijiem sabiedrības integrēšanas uzdevumu. Tāpat attiecīgā tiesību norma paredz pienākumu sabiedriskajiem medijiem „veicināt dažādu sabiedrības grupu pārstāvju līdzdalību programmu un satura veidošanā”, kā arī „paredzēt raidījumus mazākumgrupām. Šādi likumā paredzēti mediju darba uzdevumi uzliek milzu atbildības nastu šo mediju satura veidotājiem – žurnālistiem un redaktoriem”. R.Putnis arī atzīmēja, ka Kultūras ministrijas speciālisti, strādājot pie Ministru kabineta apstiprinātajām Mediju politikas vadlīnijām, ir pārliecinājušies, ka mediju profesionālā kvalitāte, ētikas standartu iedibināšana un mediju profesionāļu izglītība ir prioritāri virzieni, kuru attīstīšanai nepieciešama aktīva politiskā rīcība. R.Putnis informēja, ka līdz 2018.gadam ir paredzēts izstrādāt jaunu sabiedrisko mediju pārvaldību ar institucionalizētu kvalitātes vadību un atbildīguma nodrošināšanu. “Raugoties nākotnē, ņemos prognozēt, ka mediju vide noteikti nekļūs vienkāršāka, tāpēc tāda veida sarunas kā šodien ir ļoti būtiskas un nepieciešamas”.

Balstoties uz “Patvērums “Drošā māja”” ilggadējo praktisko pieredzi darbā ar trešo valstu pilsoņiem, biedrības vadītāja Sandra Zalcmane savā uzrunā atzīmēja, ka vairums Latvijas iedzīvotāju nekad nav saskārušies ar imigrantiem ikdienā, “līdz ar to viņu viedokli, dažkārt nedrošību vai pat bailes, galvenokārt veido mediji. Jo īpaši šobrīd mediju loma šīs tematikas atspoguļošanā ir nozīmīgāka nekā jebkad”. Īpaša problēma ir tā, ka dokumentālais fakts – t. i. notikums, par ko ziņo medijs, mediju vēstījums un auditorijas uztvere nav simetriski.  

Zviedrijas mediju koncerna Arena Ide pārstāve Maija Dāla (Maja Dahl) savā plenārsēdes referātā vispirms sniedza ieskatu Zviedrijas plašsaziņas līdzekļu sistēmā, kā arī raksturoja alternatīvo interneta mediju pasauli, kas bieži pauž rasistiskus viedokļus tieši imigrācijas aspektā. Tāpat referente raksturoja Zviedrijas mediju ētikas pamatprincipus. Otra referāta daļa bija veltīta imigrācijai Zviedrijā, kur tāpat kā citur Eiropā, pēdējos gados strauji pieaudzis patvēruma meklētāju skaits, ko daudzi zviedri uztver kā sociālu apdraudējumu. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka lielākā daļa zviedru uzskata, ka mediji slēpj patiesību par imigrācijas apjomu un arī noklusē imigrantu pastrādāto noziegumu patieso statistiku. Publikāciju kontentanalīze savukārt liecina, ka izplatītākā medijos ir neitrāla perspektīva, turklāt atlikušajā daļā negatīva attieksme pret imigrantiem izteikti dominē pār pozitīvu imigrantu atspoguļojumu. Negatīva attieksme laika gaitā kļūst biežāka, savukārt neitrāla – samazinās. Tāpat Zviedrijas mediju interese par “bēgļu krīzi” citviet ir niecīga – tā tiek uztverta gandrīz tikai kā Zviedrijas problēma. Pagājušā gada oktobrī Zviedrijas politiķi vienojās noteikt stingrākas imigrācijas prasības, pastiprināt robežkontroli un ierobežot imigrantu ģimeņu apvienošanos. Mediji šos likumu grozījumus ir plaši atspoguļojuši un lielākoties - nekritiski atbalsta. Pašu imigrantu balss plašsaziņas līdzekļos praktiski neizskan. Prezentācija<<

Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Ilva Skulte aplūkoja galvenos ar migrācijas atspoguļošanu saistītos mediju problēmjautājumus, tādos aspektos, kā publiskojamo ziņu atlase, lietotās terminoloģijas izvēle, ziņu rāmējums – virsrakstu un ilustratīvā materiāla atlase un noformējums, žurnālistu un ekspertu emociju paušana, savas ideoloģiskās pozīcijas godprātīga atzīšana, un komentētāju un intervēto ekspertu izvēlē.

Pazīstamais žurnālists un dokumentālo filmu veidotājs Sandijs Semjonovs dalījās pieredzē, strādājot pasaules “karstajos punktos”- Somālijā, Afganistānā un citur, kā arī demonstrēja savu filmu fragmentus. S.Semjonova uzstāšanās raisīja dzīvu klausītāju interesi un diskusijas turpinājās arī pēc konferences oficiālā noslēguma.

Konferenci noslēdza referentu paneļdiskusija, ko vadīja Roberts Putnis. Eksperti dalījās pārdomās par sava darba jēgu, mediju atbildību un to, vai žurnālistam iespējams un arī vajadzīgs distancēties no sava veidotā materiāla varoņiem.

Konference tika organizēta projekta "Informācijas centrs imigrantiem", kas tiek īstenots Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

Kas ir īsti multikulturālisms?

Visas atbildes uz šo jautājumu ir diezgan jaunas. Pats jēdziens „multikulturālisms” ir pazīstams jau no divdesmitā gadsimta četrdesmitajiem gadiem, tas kļuva aktuāls sešdesmitajos, bet lielākā daļa šīs parādības analīzes datējama ar deviņdesmitajiem – multikulturālisma politikas optimistiskās desmitgades, kad patiešām šķita, ka tā var darboties teju visās daudzkultūru sabiedrībās. Visplašākajā nozīmē un arī ideoloģiskā līmenī multikulturālisms ir kultūru dažādības un līdzvērtības atzīšana. Dažkārt jēdzienu lieto, vienkārši atzīstot kādas sabiedrības daudzkultūru raksturu.  Vienlaikus, tā ir politiska doktrīna un no tās izrietoša konkrēta rīcībpolitika, kas paredz konkrētus politiskus instrumentus minētās daudzveidības aizsardzībai un konkrētu sabiedrības grupu interešu aizsardzībai. Pazīstamais kanādiešu filozofs Čārls Teilors multikulturālismu sauc par „atzīšanas politiku” (the politics of recognition). Multikulturālismu var arī raksturot kā pret asimilācijas politiku. Tā atzīst, ka ir vērts maksāt par sabiedrības dažādību, jo tā ir vērtība pati par sevi. Ekonomiskā aspektā multikulturālisms, pat ja tas ir veiksmīgs tādējādi, ka sabiedrība iztiek bez nemieriem, ir dārgs prieks, tā uzturēšanai nepieciešamas ievērojamas finansu investīcijas un tas ir arī viens no multikulturālisma kritiķu argumentiem.

Savā ziņā, multikulturālisma doktrīnā var saskatīt arī vainas apziņu un centienus vērsts par labu, kas vēl labojams. Jau minētās Kanāda un Austrālija ir valstis, kurās ilgstoši ir tikušas apspiestas šo zemju pirmtautas, atņemot un izlaupot to zemes un dabas resursus, liedzot pietiekamu medicīnisko aprūpi un izglītību, vajājot to tradicionālo kultūru un valodas. Multikulturālisms ir bijis, ja ne oficiāla, tad praktizēta politika bijušajās koloniālajās lielvalstīs kā Lielbritānija, Francija, Beļģija , Nīderlande u.c., kur lielākā daļa imigrantu nāk no to bijušajām kolonijā.

Praktiskie politikas instrumenti šo etnisko grupu savdabības atzīšanai un ilgstošās netaisnības novēršanai ir dažādi. Piemēram, īpaša statusa piešķiršana to valodām reģionu vai visas valsts līmenī, dubultpilsonības atzīšana, īpašs ekonomisks regulējums konkrētās teritorijās, kvotas pārstāvniecības iestādēs un izglītības sistēmā, īpaši mazaizsargāto grupu gadījumā, dažādo etnisko grupu ieguldījuma atzīšana, piemēram, skolu programmās, tradicionālo svētku iekļaušana oficiālo svinamo dienu kalendāros, speciālas programmas konkrētu kultūru aizsardzībai un sociālai integrācijai. Daudzās valstīs ir sarežģīti regulējošie mehānismi reliģisko minoritāšu tiesību aizsardzībai, kas kļūst vēl sarežģītāki, ja konkrētās prakses ir pretrunā valsts likumdošanai vai sociālajām normām. Tieši pēdējie gadījumi bieži izsauc visasākās debates un izsmalcinātus juridiskus risinājumus. Strīdi par to, vai sikhiem ļaut nelikt motociklistu ķiveres, ko nevar uzlikt uz šai reliģiskajai kopienai obligātā turbāna un vai musulmaņu sievietēm ļaut aizsegt seju publiskās vietās un peldēties tā dēvētajos burkini peldkostīmos šajā ziņā nav tie sarežģītākie piemēri. Kā redzams, multikulturālisms ir stāsts par kultūrām, kā jau pats termins to norāda, bet tik pat daudz, varbūt pat vairāk, tas ir stāsts par tiesību teoriju un praksi.

Nav brīnums, ka daudziem cilvēkiem šķiet, un publiskajā telpā tas arī pietiekami bieži izskan: ja reiz tik daudz tiek darīts konkrētu etnisko grupu labā, kāpēc tad „viņiem” vienalga nav labi, nav gana? Ir politikas partijas un konkrēti politiķi un viedokļu līderi, kas to izmanto. Pēdējos gados pieaugošā labēji radikālo partiju popularitāte ir tam pārliecinošākā liecība.

Multikulturālisms un ar to saistītie minētie politikas instrumenti visbiežāk vēsturiski tikuši attiecināti uz etnisko dažādību, arī reliģisko. Pēdējos gados gan atsevišķi teorētiķi to tiecas paplašināt, runājot par iekļaujošas, ne vien tiesībās, bet arī pārstāvniecības ziņā vienlīdzīgas sabiedrības modeli, kas paredz īpašu aizsardzību grupām, kas ilgstoši diskriminētas pēc citām pazīmēm. Pārsvarā te runa ir par rasu, dzimumu un seksuālās orientācijas dažādību. Lai arī pretdiskriminācijas politika ir pietiekami attīstīta praktiski visās industriāli attīstītajās sabiedrībās, realitātē tiklab sievietes, kā cilvēki ar tumšāku ādas krāsu daudzviet saņem mazāku atalgojumu, ir ar zemāku izglītību un ienākumiem, biežāk ir bezdarbnieki un cieš no vardarbības. To viedokļi arī nav vienlīdz ievēroti, un joprojām tie tiek dažviet uzskatīti par nepilnīgākām un mazvērtīgākām būtnēm. Minētā tendence gan raisa politiskas un akadēmiskas diskusijas par to, vai multikulturālisms ir pretdiskriminācijas politikas sastāvdaļa vai varbūt otrādi?

Multikulturālisma tematikas atkal aktualizēšanās pēdējos gados nepārprotami ir saistīta ar migrācijas krīzi, īpaši Eiropā. Kādas sekas būs lielāku atšķirīgām kultūrām piederīgu iebraucēju ienākšana Eiropā, kur jau līdz šim nebūt ne visas valstis ir spējušas atrast veiksmīgus integrācijas modeļus? Tādēļ pie refleksijas par multikulturālisma plusiem un mīnusiem, visticamāk, nāksies atgriezties atkal un atkal.

Vai iespējams veiksmīgs multikulturālisma modelis?

Kas var ietekmēt multikulturālisma politikas iedzīvināšanu un kas to nolemj neveiksmei? Teorētiķi un analītiķi te izceļ vairākus nozīmīgus apstākļus.

Pirmkārt, valstu robežu un to aizsardzības stāvoklis. Ja iedzīvotāji neizjūt ārējus draudus, sabiedrības integrācija ir valsts iekšēja lieta un uzdevums. Tādā gadījumā patiešām var runāt par integrāciju kā par sabiedrības saliedētību. Situācija ir pavisam savādāka, ja atrodaties kaimiņos militāri spēcīgai valstij, kas apgalvo, ka vēlas tikai aizstāvēt savus tautiešus, kas veido skaitliski nozīmīgu minoritāti jūsu valstī.  Tā ir arī savādāka, ja robeža ir viegli pārkāpjama un uzreiz aiz tās atrodas liels skaits cilvēku, kas varētu to pārkāpt, kaut vai tāpēc, ka viņiem nav citas izejas.

Otrkārt, multikulturālismam jābūt īstam, tas darbojas labāk, ja kultūras ir vairākas. Divkopienu valstīs tas nedarbojas, tāpat arī gadījumos, ja gandrīz visi imigranti nāk no viena pasaules reģiona vai pat vienas valsts. Tas praktiski vienmēr ved pie sabiedrības polarizācijas un interešu pretstatīšanas. Kultūru patiesa dažādība ir līdzsvarojošs faktors.

Treškārt, multikulturālisma doktrīna paredz dažādo grupu līdzvērtīgu ieguldījumu ekonomiskā kopprodukta radīšanā vai vismaz labticīgus centienus to panākt. Ja kādā sabiedrības daļā gruzd viedoklis, ka „mēs tos citus uzturam”, tā ir bumba ar laika degli. Ar tādu viedokli ir arī viegli manipulēt.

Ceturtkārt, viens no lielākajiem riskiem multikulturālās sabiedrībās ir kultūru norobežošanās, gan ģeogrāfiski, piemēram, imigrantu dzīvošana anklāvos Eiropas lielpilsētās, gan neiznākšana no savas valodas, mediju un izglītības telpas. Saprotams, tādu situāciju novēršana prasa gan pūles, gan izmaksas.

Piektkārt, vienošanās par cilvēktiesību kopumu, kas ir saistoša visiem sabiedrības locekļiem. Šis is jūtīgs jautājums, jo tradicionālajās kultūrās ir visnotaļ dažādi priekšstati par indivīda vērtību vispār un tiesībām īpaši, tie nav maināmi ātri un viegli. Taču, ja sabiedrībā nav stingras pārliecības, ka spēles noteikumi ir vienādi visiem, tad tajā nevaldīs savstarpēja uzticēšanās, kas ir viens no būtiskākajiem saliedētības priekšnoteikumiem.

Šis konspektīvais uzskaitījums arī ļauj saprast, kādēļ multikulturālisms nebija veiksmīga politika Eiropā. Vai tas nozīmētu, ka šis „projekts” jānoraksta zaudējumos un jāaizmirst? To nebūs viegli izdarīt, multikulturālisma elementi, gan pozitīvie, gan riskantie joprojām pastāv. Arī Latvijā, kur tā nekad nekļuva par mērķtiecīgu un plānveidīgu politiku. Taču Latvijā ir iespēja mācīties no citu Eiropas un pasaules valstu kļūdām, lai nevajadzētu tās atkārtot. 

Viedoklis tapis projekta "Informācijas centrs imigrantiem" ietvaros. Projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

Mārtiņš Kaprāns
LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks

Iebraucējs mītnes zemē ierodas ar savu pagātnes stāstu. Tā ir kā neredzama, netaustāma un bieži rūpīgi noglabāta bagāža, kuru cilvēks ņem līdzi, pametot dzimto vietu. Šajos stāstos savijas autobiogrāfiskā pieredze un kolektīvās atmiņas; tie ir kā palimpsesti, kuros samanāmi personības, izcelsmes vietas un nacionālās identitātes nospiedumu slāņi. Taču, sastopoties ar mītnes zemes kultūrvēsturisko ainavu un tradīcijām, imigrantiem nevilšus tiek atgādināts par piederību nosūtošajai vai saņemošajai valstij, par to, cik viņi ir iesaistīti vai norobežojušies no mītnes zemes kultūras. Šādos apstākļos veidojas transnacionāla atmiņu telpa, kurā mijiedarbojas iebraucēju un mītnes zemju atmiņu kopienas. Sabiedrības pētnieki tikai salīdzinoši nesen ir sākuši pievērst uzmanību transnacionālās atmiņas fenomenam, kuram var būt ļoti dažādas izpausmes, sākot ar valsts vai starpvalstu oficiālu atvainošanos par pagātnes pāridarījumiem un beidzot ar globālās atmiņas konstruēšanu. Lai arī cik interesanti man nešķistu daudzveidīgie transnacionālās atmiņas lauki, šī raksta mērķis ir palūkoties uz imigrantu atmiņu kā transnacionālās atmiņas izpausmi. Man gribas cerēt, ka šīs piezīmes lasītājos rosinās domas par problēmām, kas saistītas ar imigrantu kopienu atmiņu. Lasīt talāk..

Ivars Indāns, Dr.demogr. 

Liesma Ose

Atbilde cilvēkiem, kas Latvijā ieradušies dzīvot, mācīties, strādāt.

“Neko, kas attiecas uz mums, neizlemt bez mums” principam ir izšķiroša nozīme jebkura iespēju radīšanas pasākuma sekmīgā īstenošanā. 

Integrācijas rokasgrāmata, 2010

Līds: Iepriekš, 2013. gada novembrī un decembrī NIC jūs iepazīstināja ar datorzinību speciālistes, cilvēktiesību aizstāves un starptautisko cilvēktiesību maģistra programmas studentes Miras Tsargand viedokli par problēmām un iespējām, ko cilvēks no tā dēvētajām trešajām valstīm sastop Latvijā. Pateicībā par iespēju Miru intervēt, esmu solījusi meklēt atbildes uz viņas problēmjautājumiem. Šajā rakstā lasītājs varēs uzzināt, kādi risinājumi Miras nosauktajām problēmām diskriminācijas mazināšanas un novēršanas, izglītības un politiskās līdzdalības jomās būtu iespējami Latvijā, un kādu labo praksi varam iepazīt citās, tā dēvētajās ES „vecajās migrācijas valstīs”. Lasīt vairāk..

Liesma Ose

Klausīšanās vingrinājums: vai „mēs” zinām, ko „viņiem” vajag?

Piedāvājot pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem, valsts un pašvaldības nu jau vismaz 10 gadus ir radušas vispirms veikt tā dēvēto vajadzību izpēti, lai saprastu, ko cilvēkiem svarīgu iekļaut nacionālajā vai pilsētas attīstības plānā. Lai, piemēram, ar zināmu pārsteigumu konstatētu, ka vietējiem senioriem nevajag dienas centru, jo viņi, lūk, itin labi socializējas Almas kundzes pirms kara būvētajā plašajā dzīvoklī Ziediņu bulvārī, un struktūrfondu līdzekļus izmantotu bērnudārza būvniecībai. Arī tāpēc, lai nepiedāvātu nesen Latvijā ieceļojušiem imigrantiem gleznošanas nodarbības un tā vietā organizētu neformālu, viņus interesējoša satura latviešu valodas apmācību vai sporta nodarbības latviešu valodā. Ir labi, ka valsts izvirza noteiktus rādītājus imigrantu integrācijā - latviešu valodas prasmju līmeni, izpratni par vietējo kultūru, cik % jābūt iesaistītiem bezdarbnieku apmācībās vai integrētiem darba tirgū. Kā to panākt? Jautāsim sev vai viņiem? 

Mana sarunas biedrene Mira Tsargand strādā biedrībā „Patvērums „Drošā māja”” un nodarbojas ar migrācijas, patvēruma meklētāju un bēgļu jautājumiem. Viņas darba laukā ir arī cilvēku tirdzniecības aktuālie jautājumi: piespiedu darbs, viltus laulību prevence un cietušo rehabilitācija. Pirms ierašanās Latvijā Mira ir strādājusi organizācijā „La Strada – Ukraine”, galvenokārt viņas darbs bija saistīts ar seksa verdzības, bērnu seksuālas izmantošanas, vardarbības ģimenē, ksenofobijas un rasisma problēmām. Ukrainā Mira strādājusi arī ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) mandātu un kā vietējā konsultante darbojusies Apvienoto Nāciju augstā komisāra bēgļu jautājumos birojā Ukrainā. Viņa ir dzimusi Afganistānā, kopā ar ģimeni 1989.gadā emigrējusi uz Krieviju kā politiskā bēgle. Krievijas migrācijas politikas specifika ģimeni piespieda 1998.gadā pārcelties uz Ukrainu. 2002.gadā visa ģimene ieguva bēgļu statusu un pēc trim gadiem – Ukrainas pilsonību. Latvijā paralēli darbam Mira pabeidza mācības Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbības un vadības maģistra programmā un patlaban studē Rīgas Juridiskajā augstskolā. Pirms tam Ukrainā iegūta gan bakalaura, gan maģistra līmeņa izglītība datorzinātnēs.

Kas tevi visvairāk pārsteidza, ierodoties Latvijā? 

Es atbraucu uz Latviju ziemā, kā tagad atceros, bija 17. decembris. Mani nošokēja aukstums - biju gatava bargai ziemai kā Ukrainā, bet te salu vairāk. Mani apbūra daba, kaut arī ainava daudzviet ir līdzīga Ukrainas ainavai: meži šeit man šķiet tādi paši, bet Latvijas ziemas šarms tomēr ir īpašs. 

Dīvainā kārtā mani pārsteidza tas, ka sabiedriskais transports kursē precīzi, saskaņā ar grafiku - Ukrainā tā nenotiek. Savādi man likās maksāt par mašīnas novietošanu pilsētā, redzēt pīles pastaigājoties Vecrīgā, apbūra pilsētas vēsturiskā centra skaistums. Man bija grūti pierast pie Rīgas plašuma un attālumiem, pagāja zināms laiks, kamēr pielāgojos vietējo cilvēku dzīves ritmam, atjaunoju savu laika menedžmenta prasmi, atguvu sev ierasto uzvedību un pašizpausmes manieri - ceļojumā starp kultūrām biju apmulsusi. 

Kā cilvēki pret tevi izturējās - uz ielas, augstskolā, darba vietā? 

Bija sarežģīti, tieši ikdienišķajās vietās un trajektorijās - uz ielas, transportā. Tu satiec daudzus un dažādus cilvēkus - Rīga no vienveidības necieš itin nemaz.  Pirmā saruna ar sievieti garāmgājēju uz ielas bija savā ziņā mācībstunda. Es viņu uzrunāju krieviski un centos noskaidrot, kur ir tuvējais veikals, bet viņas reakcija mani burtiski satrieca. Es nesapratu, ko viņa latviski teica, bet sajutu naidīgu attieksmi. Nospriedu, ka man pēc iespējas ātrāk jāiemācās latviešu valoda, jo izjust tik spēcīgas negatīvas emocijas es vairs nevēlos. Turpmāko mēnešu laikā manā prātā un dvēselē atstāja nospiedumus nepatīkamu diskriminācijas gadījumu virkne. Un tas nebūt nebija valodas nezināšanas dēļ. 

No malas raugoties, vizuāli „citādo” diskriminācijas elementi ikdienas vidē ir acīmredzami. Es šeit joprojām itin bieži jūtos neērti un nevēlama. Saskarsmē ar valsts iestādēm sarežģījumus izraisīja tas, ka es esmu Ukrainas pilsone, kaut nemaz neizskatos pēc tipiskas ukrainietes. Man ir aziātiska izcelsme, un ikreiz, piesakoties sociālajam atbalstam vai cita veida palīdzībai, man vajadzēja skaidrot, kāpēc es izskatos tā, kā es izskatos. Savu komplicēto izcelsmes stāstu man nācās izklāstīt tikko kā sastaptiem svešiniekiem.

Es apzinos, ka tā ir imigrācijas politikas daļa - valstij ir jānoskaidro iebraucēju identitāte. Man nav iebildumu izpaust informāciju Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) vai citā likumsargājošā iestādē, ja tas skar valsts drošības jautājumus vai migrācijas politiku. Neizprotu un jūtos apmulsusi situācijās, kurās man savu statusu jāapliecina bankās, medicīnas iestādēs, sociālo pakalpojumu vai izglītības iestādēs. Tāpat man nācās to darīt saskarsmē ar kaimiņiem, studiju biedriem, pat sabiedriskajā transportā, bāros, veikalos, uz ielas. Man šķita, ka visi uz mani raugās kā uz atšķirīgu, dīvainu būtni: „robeža” starp mani un uzņemošo valsti mani pavadīja it visur. Saproti - tas viss kopā mani itin nemaz nemotivē atvērties un integrēties. 

Kā daudziem iebraucējiem, tev šeit ir ģimene. Tu - ģimenē, tu - darbā, tu - studijās. Tu - uz ielas, ikdienas situācijās kopā ar latviešiem. Kā atšķiras tavas saskarsmes stratēģijas šajās atšķirīgajās dzīves situācijās, kopā būšanas modeļos?

Vispār jau cilvēki Latvijā ir tādi paši cilvēki kā visur citur. Ja esmu viena kādā ikdienas situācijā, jūtos kā starp svešiniekiem. Es domāju, ka cilvēki vispār atšķiras viens no otra, un visās sabiedrībās ir atšķirīgas sociālās grupas. Kad tu sāc pierast pie atšķirībām, tās kļūst ierastas un pierastas, distance mazinās. Patiesībā man nav nekādu īpašu raižu, baiļu vai ļoti specifisku gaidu attiecībā uz katru no tevis minētajām manas dzīves dimensijām. Es jūtos līdzvērtīgi gan ģimenē, gan augstskolā, gan darbā. Iespējams, viens vai otrs no man līdzīgiem iebraucējiem labāk jūtas mājās, bet man ir jauktā ģimene, kas nozīmē noteiktu devu starpkultūru neizpratnes un pārpratumu arī manā ģimenes dzīvē (Miras vīrs ir ukrainis - L.O.).

Darba ikdienā tu satiec citus imigrantus, pat palīdzi viņiem: tu izproti viņu sāpes, vajadzības, līdzpārdzīvo prieka brīžus, jaunatklāsmes, pārsteigumus. Par ko imigranti šeit priecājas, par ko - žēlojas, sūdzas? 

Jā, es strādāju gan ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem, gan ar trešo valstu valstspiederīgajiem. Atklāti runājot, patvēruma meklētājiem un bēgļiem te nekas nepatīk, cik man ar to ir iznācis saskarties. Droši vien tādēļ, ka viņi Latviju neuzskata par mītnes zemi, bet tikai par tranzīta valsti. Viņi neko par Latviju nezina un negrib zināt, viņi te ir nokļuvuši nejauši, daudzi - ne pēc savas gribas, piemēram, cenšoties nokļūt galamērķī - Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā un citur. Tieši šī imigrantu grupa ir vismazāk aizsargātākā, tieši viņiem nepieciešamas pārdomātas un pielāgotas integrācijas aktivitātes, programmas, pakalpojumi - vairāk kā jebkuram citam. Diemžēl viņu vajadzības tiek apmierinātas tikai daļēji, nepilnīgi. Valsts viņus nenodrošina ne ar ilgtermiņa finansiālu atbalstu, ne izglītības programmām, ne pieejamiem latviešu valodas kursiem, ne mājokli, pat ne veselības aprūpi. Viņi tiecas tikt projām no Latvijas, jo šeit jūtas beztiesīgi un bezspēcīgi. 

Situācija ar trešo valstu valstspiederīgajiem ir pilnīgi citāda. Latvija viņiem ir iespēju zeme - jaunas izredzes un „durvis uz nākotni”. Studenti ar prieku dodas studēt uz Latviju, jo caurmēra izglītības kvalitāte šeit ir labāka nekā Neatkarīgo valstu savienības (NVS) valstīs, Āzijas valstīs, un augstākā izglītība ir lētāka kā Rietumeiropas valstīs. Studentus no trešajām valstīm vilina arī tas, ka Latvijas diplomu atzīst ES, kā arī ES diplomu atzīšana citās pasaules valstīs. Cilvēkiem, kas Latvijā ierodas strādāt pēc darba devēja ielūguma, ir īpaši nosacījumi: darba devējs apmaksā viņu veselības apdrošināšanu, īpašos gadījumos nodrošina ar dzīvokli. Viņu attiecības ar darba devēju regulē darba līgums. Manuprāt, tieši ekonomiskie imigranti jeb citu valstu darbaspēks ir Latvijā ir vairāk aizsargāti nekā studenti vai tie, kas te ieceļo ģimenes apvienošanas nolūkā. Valsts pret viņiem izturas kā pret nodokļu maksātājiem, ne valsts labumu patērētājiem. Iebraucējiem no trešajām valstīm, kas ierodas šeit ģimenes apvienošanas dēļ, bieži ir jāpiedzīvo dažādas grūtības un ierobežojumi. Mana pieredze liecina, ka trešo valstu valstspiederīgie Latvijā ir izturīgu un spējīgu cilvēku grupa, kam dāsna palīdzība arī nav nepieciešama, vien mazliet izpratnes, atbalsta un cilvēktiesību vērtībām atbilstošs uzturēšanās regulējums. Es vēlos sagraut mītu, ka viņu prasības ir augstas un neizpildāmas: viens otrs pat labprāt ir gatavs maksāt par sociālā atbalsta un integrācijas pakalpojumiem, ja tie nav pieejami bez maksas. Jautājumi un problēmas, kas rodas saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo statusu Latvijā, nav saistīti ar likumdošanu vai diskrimināciju, drīzāk ar to, kā un cik profesionāli savu darbu veic par viņiem atbildīgo valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki. 

Mira, kā tu vērtē Latvijā pieejamos pakalpojumus trešo valstu valstspiederīgajiem dažādās dzīves jomās? Sāksim ar izglītību. 

Labi, ka augstākā izglītība ir pieejama trešo valstu studentiem: tā ir relatīvi lēta un relatīvi augstas kvalitātes. Nevarēšu komentēt vispārējās izglītības jautājumus, bet par augstāko izglītību varu teikt, ka augstskolā, kurā es mācījos, ārvalstu studentiem trūka konsultāciju par sociālā atbalsta un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Trūka arī pieejamas, saprotamā valodā izklāstītas informācijas par apgūstamajām studiju programmām. 

Vai problēma ir augstākās izglītības politikā par studentu no trešajām valstīm uzņemšanu?

Domāju, ka nē: tā ir apmierinoša, bet ieviešana gan pašām augstskolām sagādā problēmas. 

Kā tu vērtē situāciju veselības aprūpē? 

Par veselības aprūpes pakalpojumiem, piemēram, vizīti pie ārsta, ir jāmaksā, bet, manuprāt, to ir vērts darīt, jo cenas nav augstas un pakalpojumi ir kvalitatīvi. Liela problēma gan ir imigrantu veselības apdrošināšanas sistēmā, jo te trūkst cilvēcīgas izdevumu atmaksas kārtības: apdrošinātāju apmaksājamo pakalpojumu klāsts ir tik trūcīgs, ka apdrošināšana sāk darboties vienīgi ļoti smagas, dzīvību apdraudošas slimības gadījumā vai attiecībā uz nelaimes gadījumos gūtām traumām. Lai ierastos Latvijā ar jebkādu iemeslu, nepieciešams nopirkt polisi, bet ironiskā kārtā tā sedz jau minētās izmaksas, kā arī cilvēka ķermeņa repatriāciju pēc nāves. Par visu pārējo trešo valstu valstspiederīgajiem ir jāmaksā, un ne lēti. Nav padomāts par kultūrspecifiskām imigrantu veselības vajadzībām, tāpat informācija svešvalodās par veselības aprūpes pakalpojumiem ir nepietiekama. Cik man zināms, nav pieejama atbilstoša garīgās veselības aprūpe, psihologa vai psihoterapeita pakalpojumi, kurus sniedzot, speciālisti ņemtu vērā imigrantu kultūras īpatnības. Domāju, ka veselības aprūpes politikai attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo vajadzībām jākļūst atvērtākai un niansētākai. 

Mājokļa jautājumi? Vai šeit viss ir kārtībā? 

Investoriem no trešajām valstīm, kas iegulda savu naudu nekustamajos īpašumos, problēmu nav. Ja vēlos nopirkt dzīvokli - uz priekšu, neviens šķēršļus neliks. Ķezas sākas tad, kad imigrants, jo sevišķi pavisam nelatviska izskata cilvēks, ierodas īrēt dzīvokli: īpašnieki bieži sabīstas un atsaka. Mans padoms līdzcilvēkam no trešās valsts: ja gribi īrēt vai pirkt dzīvokli, labāk izmanto māklera pakalpojumus. Būs dārgāk un ilgāk, bet ar garantiju, ka tev būs, kur dzīvot. 

Kā ar kultūras produktu patēriņu? Vai tie ir pieejami? 

Te gan nesaskatu problēmu. Dažādu kultūru piederīgajiem te ir plašas iespējas baudīt visdažādākos kultūras pasākumus - ar to Rīga un Latvija var lepoties. Turklāt tie ir pilnībā pieejami visdažādāko vajadzību, interešu un kultūru cilvēkiem (Mirai pašai ļoti patīk grupas „Prāta vētras” mūzika - L.O)

Tu iepriekš minēji trešo valstu darbinieku priekšrocības salīdzinot ar imigrantiem, kuru uzturēšanās Latvijā saistīta ar citiem mērķiem. Kā tu vērtē spēkā esošo darba tirgus regulējumu un pakalpojumus? 

Augsti kvalificētiem darba meklētājiem Latvija ir piemērota un draudzīga valsts. Vismaz privātajā sektorā darbs atradīsies. Taču kopumā uz vietējā, gan sarūkoša, bezdarba fona (tas jau gadu svārstās ap 10% atzīmi - L.O.) es neteiktu, ka ikviens ārvalstu darbinieks te ir gaidīts atplestām rokām. Jūs jau zināt, ka trešās valsts valstspiederīgo darbā uz izsludināto vakanci var pieņemt vien tad, ja mēneša laikā kopš tās izsludināšanas uz šo darba vietu nav pieteicies atbilstošas kvalifikācijas Latvijas iedzīvotājs vai ES pilsonis. Nodarbinātības politikas līmenī gan redzu sekojošu problēmu: Latvija joprojām nav ne parakstījusi, ne ratificējusi ANO Nodarbināto imigrantu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības konvenciju (United Nations Convention on the Protection of the Rights of All Migrant Workers and Members of Their Families). 

Pēdējais, bet ne mazsvarīgais jautājums - par līdzdalību politikā. Varētu domāt, ka, ja Latvijā, piemēram, būtu Imigrantu partija, kas aktīvi aizstāvētu iebraucēju tiesības un brīvību, viņu tiesību aizsardzība pakāpeniski uzlabotos. 

Tu jau zini, ka imigranti nemaz nevar dibināt politisku partiju. Nevalstisku organizāciju gan, bet parasti viņus atbaida birokrātiskas procedūras Uzņēmu reģistrā (kas ar valsts iekārtu pazīstamam un izglītotam Latvijas iedzīvotājam nešķiet sarežģītas - L.O.). Manā izpratnē līdzdalības ierobežojumi ir jūtīgs un emocionāls jautājums, ņemsim kaut vai pašvaldības mērogu. Tu gadiem ilgi dzīvo pilsētā, strādā, maksā nodokļus, bet nekādā veidā neesi tiesīgs lemt par pilsētas attīstības jautājumiem, ievēlēt pilsētas Domi vai mēru. Tavas politiskās tiesības ir ļoti ierobežotas. No politikas viedokļa, kur trešās valsts valstspiederīgais var dibināt nevalstisku organizāciju vai iesaistīties jau esošās nevalstiskajās organizācijās, dibināt arodbiedrību vai būt par arodbiedrību biedru, šīs pulcēšanās un biedrošanās brīvības, manuprāt, jāpapildina ar tiesībām veidot politiskas partijas un vēlēt pašvaldības pārvaldi, ja ilgstoši esi dzīvojis tās teritorijā, tur strādājis un tev ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Tas būtu tikai taisnīgi. 

Paldies par tavu viedokli un pārdomām! Cerēsim, ka tās imigrācijas politikas veidotājiem un īstenotājiem palīdzēs izdarīt secinājumus un uzlabot savu darbu nākotnē. 

Nākošajā rakstā tā autore projektēs nepieciešamās izmaiņas rīcībpolitikās, kas skar trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanos Latvijā, un ierosinās to apspriešanu ar politikas veidotājiem.