Viedokļi

Svētku nedēļā, starp Lāčplēša dienu un Latvijas dzimšanas dienu, Informācijas centrā iebraucējiem viesojās Anhelina Fedorenčika. Anhelina ir no Ukrainas, viņas dzimtā pilsēta ir Korosteņa (Коростень). Viņai ir 18 gadi, un kopā ar māti, kas ir redzes invalīde, viņa šobrīd dzīvo Rīgā. Anhelina rūpējas par mammu, attālināti studē psiholoģiju Žitomiras Ivana Franko Valsts universitātē. Un, lai gan viņas latviešu vienaudži lielākoties vēl ir vidusskolnieki, Anhelina mūs pārsteidza jau ar pieauguša cilvēka skatījumu uz dzīvi Latvijā un Ukrainā.

Pirmais jautājums — kā jūs ar mammu pieņēmāt lēmumu atbraukt uz Latviju?
Mēs to neizlēmām. Mēs jau divas nedēļas sēdējām pagrabā — es tālāk no robežas, Žitomirā, bet mamma atradās pilsētā, kas ir tuvāk Baltkrievijas robežai. Es viņai teicu: "Ja pie jums kāds izved cilvēkus ārpus valsts, palūdz brīvprātīgajam, lai jūs izved," — jo pēc dienas vai divām tur varēja ienākt krievu karaspēks. Brīvprātīgie mammu kaut kur aizveda, es nezināju, uz kurieni. Mammai nebija iespējas ar mani sazināties. Galu galā pēc vairākām dienām man izdevās ar viņu sazvanīties. Uzzināju, ka viņa atrodas Rīgā. Mammai ir invaliditāte, viņa ir neredzīga, un es baidījos, ka viņa būs viena pati. Es braucu caur Poliju mammu meklēt. Mani atveda uz šejieni, uz Rīgu. Es nepieņēmu apzinātu lēmumu doties šurp, bet ļoti priecājos, ka nonācu te.

Principā jūs nokļuvāt te, jo brīvprātīgie piekrita atvest viņu tieši uz Rīgu.
Viņi pieņēma lēmumu viņas vietā.

Saprotu. Kurš un kādā veidā jūs šobrīd Latvijā atbalsta?
Tas ir kāds ārkārtīgi jauks cilvēks. Droši vien svarīgākais cilvēks tur, kur mēs mitināmies — samariešu Andris Bērziņš. Tas ir cilvēks, kurš par mums stāv un krīt. Viņš saka: "Ja jums ir problēmas ar dokumentiem vai ar kaut ko citu, esiet mierīgas, neviens jūs prom nedzīs, jūs dzīvosit šeit." Pie viņa var vērsties, ja nepieciešams kaut ko sameklēt — darbu vai citu palīdzību, ne tikai šeit dzīvojošajiem cilvēkiem. Viņi sadarbojas arī ar citiem brīvprātīgajiem un sūta viņus uz Ukrainu. Šis cilvēks vienmēr ir gatavs palīdzēt, un no rītiem viņš bieži nāk iedzert ar mums tēju. Saprotiet, viņš ir direktors, bet mēs sēžam un dzeram tēju kopā ar viņu, sarunājamies kā ar līdzīgu, kā ar draugu. Un tas ir labākais — saprast, ka ir cilvēks, ar kuru esam pilnīgā drošībā.

Vai pareizi saprotu, ka tas ir "Latvijas Samariešu apvienība" direktors?
Jā.

Vai Tu un mamma uzturat sakarus ar radiniekiem un draugiem Ukrainā?
Diemžēl mums nav radinieku. Mammas ģimene nomira, kad es vēl biju maza. Tētis mūs pameta pirms kādiem četriem gadiem, tāpēc mēs braucām divatā, un mums nav, ar ko uzturēt sakarus. Protams, es regulāri sarakstos un sazvanos ar saviem draugiem Ukrainā. Ir cilvēki, ar kuriem kopā es strādāju. Tas notiek tiešsaistē, viņi atrodas Ukrainā, Kijivā, citās pilsētās. Man ir ļoti daudz grupas biedru, jo pašlaik es mācos universitātē Ukrainā. Viņi klātienē apmeklē universitāti. Man jebkurā gadījumā ir jāuztur sakari ar viņiem, lai es zinātu, ko darīt, varētu nodot mācību uzdevumus un neatpaliktu no grupas, citādi mani atskaitīs.

Kā Tu pabeidzi vidusskolu? Vai Tu skolu pabeidzi tad, kad jau atradies Latvijā?
Nē. Pie mums, Ukrainā, cilvēkiem 20 gadu vecumā jau ir savs bizness. Tas, protams, ir stereotips, bet tomēr. Tāpēc mēs pabeidzam 11 klases un 17 gadu vecumā, bet daži pat 16 gadu vecumā iestājas universitātē. Tāpēc es 11. klasi pabeidzu jau 2002. gadā. Un tagad es universitātē studēju psiholoģiju 2. kursā. Te es satieku 18-19 gadus vecus jauniešus, kuri vēl iet skolā, bet es par viņiem priecājos, jo 17 gadu vecumā ir grūti izlemt, kādu profesiju apgūt.

Jā, mana meita arī skolu pabeidza 19 gadu vecumā, jo atpalika no savas klases par vienu gadu. It kā pieaudzis cilvēks, bet vēl iet skolā. Tā tas ir.
Īstenībā tā ir pat labāk, jo es nezināju, kādu studiju virzienu izvēlēties, kur stāties.... Es zināju, kur es noteikti neiestāšos. Es plānoju kļūt par filoloģi. Taču piecu minūšu laikā nolēmu iesniegt dokumentus vēl citur.... Un šīs piecas minūtes izrādījās liktenīgas — es nonācu tādā lieliskā vietā kā mana universitāte.

Vai esi apmierināta ar profesijas izvēli?
Tagad jau jā. Kad es pirmo reizi devos iesniegt dokumentus, man aumaļām lija asaras, jo es ļoti gribēju mācīties Kijivā, bet iestājos Žitomirā. Bet uz Kijivu grib visi. Tā ir galvaspilsēta.

Tev palika 18 gadi jau Latvijā. Te uzskata, ka cilvēks pēc pilngadības sasniegšanas var balsot un tamlīdzīgi. Vai Tavā dzīvē kaut kas mainījās sakarā ar to, ka Tev palika 18 gadi?
Teikšu kā pusaudze — man sāka pārdot alkoholu un cigaretes. Vairāk nekas nemainījās, nopietni. Tā kā mana mamma ir invalīde un es praktiski kopš 13 gadu vecuma esmu atbildīga par mums abām, esmu jau pieradusi uzņemties atbildību. Atbraucu šurp un kārtoju dokumentus tāpat kā Ukrainā biju kārtojusi dokumentus. Es vienmēr risināju dažādus jautājumus un tikai tagad sajutu, ka nu ir vieglāk, ja kādas manas problēmas vairs nevajag risināt, nevajag kaut ko pierādīt, ņemt līdzi mammu uz iestādēm, jo viņa kā mana māte it kā ir atbildīga par mani. Tādā ziņā tiešām ir kļuvis vieglāk. Bet es nevaru teikt, ka justos ļoti pieaugusi tikai tādēļ, ka man tagad ir 18 gadi.

Kā Tu svinēji savu 18. dzimšanas dienu?
Es to svinēju pirmo reizi, jo mājās svinēju ļoti reti. Parasti es mēdzu pasēdēt kopā ar savu tuvāko draudzeni, kura tagad ir Vācijā. Šeit tas notika pirmo reizi. Visu organizēja un cilvēkus sapulcināja Ramona, Oskars un citi, viņu draugi un darbinieki, ar kuriem viņi kopā strādā, brīvprātīgie. Es aizgāju pie viņas, neatceros kādā jautājumā, sakarā ar kaut kādu darbu, un viņi man teica, lai es pasēžu un pagaidu. Un es redzu, ka viņi ienāk telpā.

Ar dāvanām un brīnišķīgu tulpju pušķi. Es nezinu, kā viņi uzzināja, ka man nepatīk rozes, taču arī tas bija ļoti patīkami. Es priecājos, ka pirmo reizi mani apsveic tik daudzi cilvēki. Pēc tam mēs devāmies spēlēt boulingu. Un, jāsaka godīgi, es pēc tam sapratu, ka boulings man nepatīk. Taču man šī pieredze tāpat patika, jo es biju starp cilvēkiem, kuriem šajā dzīves posmā biju kļuvusi tik svarīga, ka viņi vēlējās mani apsveikt un pavadīt kopā ar mani laiku. Esmu ļoti pateicīga. Tas ir viens no notikumiem, ko es noteikti atcerēšos.

Paldies. Tas patiešām ir aizkustinoši. Vēlos pajautāt, kā Tu iesaistījies projektā, ko tas Tev dod un ko Tu projekta ietvaros dari?
Projekts beidzās jau augustā. Es tur nonācu ļoti interesantā veidā. Ramona vēlējās iesaistīt projektā kādu no Ukrainas. Tajā brīdī vecākās meitenes jau strādāja vai bija izvākušās, un Andris teica: "Angelīnai pēc pāris dienām būs 18 gadu, varam noformēt līgumus. Nāc strādāt pie mums." Es biju ļoti priecīga. Nebija tā, ka man tobrīd nebija, ko darīt, es tajā laikā mācījos, taču gribējās kaut ko jaunu. Es to vairāk uztvēru kā jaunu pieredzi, nevis kā darbu, jo nauda nebija īpaši liela, un mēs projekta ietvaros organizējām daudzus pasākumus, veicām sociālo darbu, rīkojām vienkārši pasēdēšanas, svinēšanu, apmācības. Godīgi sakot, biju drusku šokēta, jo man ir pamatīgas problēmas ar angļu valodu un latviski es saprotu un runāju diezgan slikti, lai gan visu laiku mācos. Es sapratu tādu dīvainu lietu, ka nav obligāti jārunā daudzās valodās. Dažkārt pat nav vajadzīgs pilnībā saprast un runāt, piemēram, angļu vai latviešu valodā. Ja jums ir viens mērķis, ja esat vienoti, jums ir kopīgs uzdevums, nav grūti paskaidrot cilvēkam līdzās, ko tu vēlies, kā viņš var tev palīdzēt, kā varu palīdzēt es. Kopīgs darbs kaut kādā dīvainā veidā nojauc šo komunikācijas barjeru. Tas man bija satriecošs atklājums, jo es vienmēr ļoti uztraucos, kad jārunā ar ārzemniekiem. Bet te es, piemēram, strādāju ar meiteni, kura mani nesaprata, un es nesapratu viņu, taču kaut kādā dīvainā veidā mēs spējām kopīgi strādāt un jutāmies viena otrai līdzās ērti.

Man šķiet, tas precīzi atbilst šī projekta nosaukumam — tā ietvaros jauna saziņa tiešām veidojās nevis, pateicoties valodai, bet kopīgam darbam un mērķiem.
Protams, valoda arī ir svarīga. Taču tas man sniedza zināmu brīvību, un pēc tam vairs nebija tik ļoti bail no saskarsmes ar cilvēkiem, kuri nerunā manā valodā. Gandrīz neviens no šiem cilvēkiem nerunā manā valodā, jo mana dzimtā valoda ir ukraiņu valoda. Es nekad nebiju domājusi, ka būšu spiesta saziņai izmantot tikai krievu valodu, agrāk es to gandrīz nemaz neizmantoju. Taču tagad es daudz mazāk baidos no ārzemniekiem.

Kā Tu redzi dzīvi Latvijā? Kā, pēc Tavām domām, dzīvo latvieši, un kā dzīvo šurp atbraukušie ukraiņi?
Tas ir satriecošs jautājums, jo es neesmu radusi dzīvot galvaspilsētā — tā ir liela pilsēta. Un es esmu atbraukusi no samērā nelielas pilsētas. Taču Rīga tomēr nav Kijiva. Te ir daudz mierīgāk, steiga ir mazāka. Manā paziņu lokā latvieši, ar kuriem ir ļoti patīkami kontaktēties, Latvijā dzīvojoši krievu tautības pārstāvji, ar kuriem es arī ļoti labprāt kontaktējos. Un man patīk, ka jūs esat diezgan nosvērti, mierīgi. Ukrainā, aizbraucot uz Kijivu, visi cenšas kaut ko sasniegt, visi kaut kur skrien, laika nav, nemitīgi sastrēgumi, ļoti daudz kas notiek. Tur ir savādāk, arī forši. Taču te visi ir mierīgi, visi staigā pa pilsētu, viņi ir mājās, viņiem nekur nav jāskrien, nav ne par ko jāraizējas, ne no viena nav jābaidās. Taču es saprotu, ka tas ir nosacīti, jo rajons, kurā es dzīvoju, piemēram, tiek uzskatīts par ne visai drošu. Man ir teikuši: "Oho! Tu tur dzīvo? Un Tev nav bail tur staigāt?" Tā kā Maskačkas rajons. Nav bail. Blakus atrodas māja, uz kuru ved cilvēkus ar atkarībām. Bet man nav bail, jo es ne reizi neesmu redzējusi, ka tur notiktu kaut kas savāds. Uz šejieni brauc daudz dažādi cilvēki no Ukrainas, tas gan. Es neesmu atbildīga par visiem saviem tautiešiem, taču ukraiņus vienmēr var pamanīt, jo bieži vien tie ir cilvēki, kuri izauguši vidē, kurā cilvēku nepamana, ja viņš nav labākais no labākajiem. Ukraiņus var atpazīt pēc apģērba. Ukraiņus var atpazīt pēc tā, kā viņi komunicē — no vienas puses, viņi ir pārliecinātāki, atraisītāki, bet, no otras puses, nedaudz nobijušies, apjukuši. Man ļoti nepatīk, ja ukraiņi izturas nekulturāli. Taču es domāju, ka jebkurā tautā ir cilvēki, kuri tā izturas. Un vēl man ļoti patīk tas, ka es šeit satieku daudzus ukraiņus. Kāds te ir vienkārši caurbraucot, kāds vēl nestrādāt, kāds jau strādā. Un tad tu pieej cilvēkam klāt. Jo dzirdēji kādā brīdī, ka viņš runāja ukraiņu valodā, nav pat nepieciešams nosaukt savu vārdu. "Labdien! Es esmu no Žitomiras." "Labdien! Es esmu no Žitomiras," un visiem uzreiz ir skaidrs, ka esi savs cilvēks. Ukrainā tas tā nav. Nevarēja tā vienkārši pieiet cilvēkam klāt uz ielas un iepazīties. Bet šeit mēs jūtamies vienoti kā savas nācijas pārstāvji, mūs vieno tas, ka mūsu valstī notiek tik briesmīgas lietas, ka mūsu valstī ir karš — tas apvieno Latvijā dzīvojošos ukraiņus. Iepazīšanās notiek tā vienkārši, uz sitiena, ielas vidū.

Nākamais jautājums. Ja nevēlies, vari uz to neatbildēt. Vēlos jautāt Tev kā jaunietei, vai Latvijas sabiedrībā iekļauties ir vienkārši?
Ļoti viegli, saku to nopietni. Es nezinu, kas nav riktīgi Ukrainā, bet te es uzreiz nokļuvu tur, kur vajadzēja. Es uzreiz ieguvu informāciju par visām jaunatnes organizācijām. Protams, liela loma tajā bija Ramonai, un vēlāk arī citiem cilvēkiem, kuri sniedza informāciju vēl par citām organizācijām. Es esmu stipri aizņemta mācībās, tāpēc tik daudz neiesaistos dažādās organizācijās. Tu aizej uz kādu organizāciju, piemēram, to pašu "Young Folks", un ieraugi tur interesantu cilvēku un pēc pasākuma turpini ar viņu kontaktēties. Man ir izveidojies plašs paziņu loks jauniešu vidū, ar kuriem esmu iepazinusies dzejas vakaros. Man ir paziņa, kura rīko tādus vakarus Rīgā. Bija arī posms, kad apmeklēju dzīvokļos rīkotus pasākumus, kuros es iepazinos ar vairākiem lieliskiem cilvēkiem, ar kuriem tagad kontaktējos. Un šie cilvēki nemitīgi ir aktīvi, visu laiku iet uz pasākumiem, aicina mani. Tāpēc teikšu — ja vien cilvēks nenobīstas un kaut vai iziet uz ielas, iespējams iepazīties ar daudziem cilvēkiem. Es pašlaik iepazīstos tā — vienkārši sēžu kafejnīcā vai eju pa ielu un redzu skaistu meiteni vai kas cits cilvēkā piesaista uzmanību, cilvēka tēls mani uzrunā, un man nav grūti pieiet klāt un iepazīties. Kaut kāda iemesla dēļ šeit ko tādu uztver labvēlīgāk. Ja es Ukrainā kādam tā vienkārši pieietu klāt, viņš nesaprastu, ko es no viņa gribu. Ukraina ir postpadomju valsts, tāpēc cilvēki ir citādi audzināti, tā vēl gluži nav Eiropa. Lai gan daudzas lietas Ukrainā izdarīt ir daudz vieglāk nekā Eiropā, piemēram, tās pašas bankas un citas lietas, ko var atvērt piecās minūtēs. Man šeit ir izveidojies plašs paziņu loks jauniešu vidū. Te ir ļoti plašs tīkls. Tāpat es pirmo reizi redzu tik izvērstu jauniešu organizāciju tīklu.

Interesanti iepazīties ar skatījumu no malas. Man šķiet, ka pie mums sabiedrība nav īpaši pieklājīga, tālāk uz rietumiem visi ir smaidīgi un ar katru var kontaktēties. Latvijā man tā pietrūkst.
Atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Ja salīdzina ar pilsētu, kurā es dzīvoju, protams, es labāk jutos Kijivā, jo tā ir liela pilsēta, kurā cilvēki ir ne tikai draudzīgāki, bet tur ir arī ļoti daudz ārzemnieku, un lielākā daļa ir jau pieraduši pie tā, ka ar cilvēku var iepazīties uz ielas. Tajā mazajā pilsētiņā, kurā es dzīvoju, es nejutos pārāk labi. Man tur, protams, bija savi cilvēki, taču cilvēki kopumā tur nav draudzīgi, viņi visu laiku bija sadrūmuši, bez smaida sejā, centās neskatīties uz citiem. Nesaku, ka te man visi smaida. Taču salīdzinājumā ar pilsētu, no kuras esmu atbraukusi, te katrā gadījumā ir patīkamāka atmosfēra. Protams, Ukraina ir mana dzimtene un es vēlos tur atgriezties. Taču, ja salīdzina ar Rīgu un citām pilsētām — es vienkārši neesmu bijusi citās pilsētās — tad ir ar ko salīdzināt. Iesakiet, kur varētu aizbraukt.

Tuvojas Ziemassvētki. Kā jūs Ukrainā svinat Ziemassvētkus?
Es laikam neesmu īstais cilvēks, kam to jautāt, jo es vispār reti kaut ko svinu. Lielākoties tā ir mājīga pasēdēšana ar torti un tēju mājās kopā ar vēl kādu cilvēku. Droši vien, tāpat kā visi citi — rotājam eglīti, dāvinām dāvanas. Tas jau ir Jaunais gads. Ziemassvētki, cik zinu, ir 25. un 26. decembrī.

Jā. Kā jūs svinat? Katoļu vai pareizticīgo svētkus? T.i. kuros datumos?
Pie mums ir katoļi, kuri svin 25. decembrī. Ukrainā ir arī baptistu baznīca. Esmu ievērojusi, ka baptisti sanāk kopā, slavē Dievu, kontaktējas, visu laiku cenšas uzturēt tādu garīgu skaidrību. Nekādas īpatnības nesaskatu. Iespējams, es tik labi nezinu tradīcijas. Es vairāk svinu Jauno gadu. Mammai patīk, ka 6. janvārī ir svētku maltīte, jo mums tomēr ir pareizticīgo ģimene. Bet ļoti daudzi svin 25. un 26. decembrī. Taču Ukraina pamatā ir pareizticīgo nevis katoļu valsts. Luterāņu ir mazāk. Te luterticīgo ir vairāk, bet pie mums ne pārāk daudz. Negatīvs moments ir tas, ka daudz dzer jebkāda iemesla dēļ. Taču domāju, ka tādi cilvēki ir jebkurā valstī.

Protams. Šī problēma pastāv visur.
Es atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem Ziemassvētkos pieredzēju ko pārsteidzošu, brīnišķīgu. No Kijivas bija atbraucis katoļu koris un dziedāja Ziemassvētku dziesmas ukraiņu valodā. Tas bija koncertā kādā baznīcā. Tas bija tik skaisti! Visskaistākais Ziemassvētku koncerts, kuru jebkad esmu apmeklējusi. Viņiem skanēja ļoti skaisti un tīri.

Protams, visās baznīcās notiek daudz koncertu, kaut ko dzied, kori uzstājas, it īpaši lielajās pilsētās. Tādu pasākumu ir daudz. Ja ir vēlēšanās apmeklēt ko tādu, tas viss ir iespējams. Es neesmu pārāk komunikabla, lai gan pēc mana stāstītā tā nevarētu šķist. Ļoti daudz svētku plašā mērogā. Agrāk bija daudz salūtu, arī tagad ir. Tagad pastāv divi atšķirīgi uzskati. Vieni domā, ka kārtīgi jānosvin, jo karavīri taču cīnās par to lai mēs labi dzīvotu. Bet citi saka: "Kā tā var! Viņi cieš, bet mēs svinēsim?" Man ir paziņa, kura organizē korporatīvos pasākumus, dažādas svinības. Viņa teica: "Kāzas es jums sarīkošu, jo mīlestībai ir jābūt. Bet korporatīvos pasākumus, kuros jūs dziedāsiet, es negribu organizēt."

Intervēja Eva Šķendere un Ilze Ķīķere

Nadims Gazale ir 38 gadus vecs Zviedrijas policists, kura dzīves pieredze atspoguļo pārmaiņas, kas pēdējo gadu desmitu laikā skārušas Zviedrijas sabiedrību. No vienas puses – šīs pārmaiņas ir devušas Nadimam iespēju piepildīt viņa sapņus. No otras puses, netrūkst zviedru, kas “melnīti” gribētu nolikt pie vietas.

Kad viņam bija septiņi gadi, Nadima ģimene devās bēgļu gaitās no dzimtās Libānas, kur tobrīd plosījās asiņains pilsoņu karš.

Pēdējo gadu desmitu laikā Zviedrija ir devusi patvērumu bēgļiem no daudzām karadarbības plosītām valstīm: bosniešiem un somāliešiem, irāņiem un irākiešiem, afgāņiem, sīriešiem un vēl daudziem citiem.

Zviedrija savulaik bija etniski ļoti viendabīga valsts, bet tagad Zviedrijā no 10,4 miljoniem iedzīvotāju jau katrs ceturtais ir ar imigrantu izcelsmi.

Pēdējos gados arī Zviedrijā saasinājušās diskusijas, vai zviedru viesmīlībai nav jāliek punkts, jo imigrantu pieplūdums izraisa lielas pārmaiņas sabiedrībā, un daudziem šķiet, ka labklājības valsts modelis ilgtermiņā nebūs savienojams ar etniski daudzveidīgu sabiedrību.

Zviedru nacionālisti vaino imigrantus par gadsimtiem krātās Zviedrijas bagātības tērēšanu un noziedzības pieaugumu. Taču citi iebilst, ka Zviedrijai ir nepieciešams darbaspēks un patvēruma meklētāju uzņemšana atspoguļo zviedru labākās īpašības.

Nadimam ir bijusi iespēja raudzīties uz šo diskusiju no abām pusēm. Savās policista gaitās viņš nereti juties kā “svešais starp savējiem”. Imigrantu kopienā daudziem šķiet, ka Nadims vairs nav viens no viņiem, kļuvis par “svensonu” pakalpiņu. Taču arī pie zviedriem viņš ne vienmēr juties laipni gaidīts.

Nadims šovasar viesojās Zviedrijas Radio raidījumā “Vasaras sarunas” un stāstīja par savu dzīvi. Ar laipnu Zviedrijas Radio un paša Nadima atļauju pārpublicējam viņa stāstīto.

Made in Sweden

Kādā Udevalas klīnikas istabā bērniņš guļ uz mātes krūts. Viņa ir tikai dažas minūtes veca un neko nezina par bumbām. Viņa nebija tur, pagrabā, bumbu patvertnē, viņa nezināja atšķirību starp kara lidmašīnām, kas lido tālumā pie kalniem, un kara lidmašīnām, kas tuvojas Zahle pilsētai Libānā, kur mēs dzīvojām.

Šai meitenītei nav nekādas darīšanas ar karu. Viņa ir zviedriete. Made in Sweden. Viņa ir mana māsa un apliecinājums tam, ka mūsu saknes ir iesakņojušās Zviedrijas zemē.

Viņa ir patchbaby, plāksteris mūsu ievainotajai ģimenei. Šī mazā meitenīte ir mūsu nākotne.

Dienā, kad viņa piedzima, mums pienāca vēstule. Mums tā tika iztulkota, jo mēs īsti nesapratām, kas tur rakstīts. Bet drīz mums pieleca: mēs nedrīkstam šeit palikt. Mēs bijām četri, kas šeit ieradās, un tagad esam pieci, kam jāatgriežas Libānā.

Esmu zviedrs. Un imigrants

Mani sauc Nadims Gazale, un es esmu policists Zviedrijas pilsētā Burosā. Reizēm esmu redzams masu medijos, tostarp kā eksperts Zviedrijas televīzijas raidījumā “Nedēļas noziegums”. Bet atbildes uz jautājumu, kas es esmu, atšķirsies atkarībā no tā, kam to prasīsi.

Ja es ikdienas drēbēs eju no Stokholmas centrālās stacijas uz Zviedrijas Televīzijas ēku, gadās, ka kāds mani aptur un jautā, vai es tirgoju narkotikas. Laikam pēc tāda es izskatos tiem, kas mani nepazīst.

Mājās, Burosā, kur daudzi mani pazīst, imigranti mēdz mani nievājoši saukt par velna svensonu. Zviedri arī reizēm sauc mani par svensonu, bet viņi to domā kā komplimentu.

Māja, mašīna, darbs un ģimene. It kā tas būtu kaut kas, kas imigrantam netiek paredzēts? Es esmu zviedrs. Es esmu imigrants. Un es esmu libānietis. Un šis ir mans stāsts.

Šķiet, mans stāsts izraisa emocijas. Tas ir stāsts par karu un bēgšanu, vardarbību un ilgām. Tā dzīve ir izskatījusies ievērojamai Zviedrijas tautas daļai. Bet šis nav tas stāsts, šis ir stāsts par to, kas notika pēc tam.

Cilvēki, kas man atvēra durvis

Vēlos jūs iepazīstināt ar dažiem cilvēkiem, kas paņēma mani pie rokas, kad apmulsis šeit, ierados, un parādīja, kā pareizi rīkoties. Tie ir cilvēki, kas redzēja iespēju palīdzēt, kaut ko mainīt.

Šie stāsti ir par mani, bet ir tūkstošiem līdzīgu, tikai ar citiem galveno varoņu vārdiem. Tūkstošiem labestības piemēru, krasi atšķirīgi no visiem sūdiem, par ko tu lasi avīzēs.

Šos cilvēkus var saukt par palīgiem jeb durvju atvērējiem, bet es viņus saucu par saviem dārzniekiem. Tie bija viņi, kas palīdzēja izravēt trakākās nezāles manā jaunajā valstī, lai mana mazā sēkla varētu pumpurot un augt.

Reizēm gadās, ka cilvēki, kas guvuši panākumus, sevi devē par “self made”. Viņi lecīgi paziņo, ka ir cīnījušies, un brīnumainā kārtā, nonākuši tur, kur, šobrīd atrodas, paši.

Tas ir egoistisks bullshit. Visiem ir jācīnās, daļa ir spiesta cīnīties vairāk nekā citi. Bet visiem vajag palīdzību.

Un ja tu, līdzīgi kā es, uztraucies, kas notiks ar Zviedriju tagad, kad mums šeit ir tik daudz imigrantu, kuriem jāatrod pareizais ceļš, tad tev ir uzdevums. Vienalga, vai tu esi tīrs zviedrs vai jaunzviedrs.

Uzdevums nav grūts, bet tam ir izšķiroša nozīme. All right? Es par to tev pastāstīšu, bet no sākuma vēlos pastāstīt par Ēvu-Lēnu un Eivoru.

Baznīcas dāmas, kas izglāba mūsu ģimeni

Kad mūsu ģimenei pienāca vēstule par izraidīšanu no Zviedrijas, mēs gadu dzīvojām bēgļu nometnē Jungsšīlē.

Man bija astoņi gadi un divi mērķi: iemācīties zviedru valodu un netikt piekautam. Tas izrādījās daudz grūtāk, nekā man likās, jo tuvumā nebija neviena zviedra, toties vardarbība – visapkārt.

Visur šie dusmīgie, piedzērušies un traumētie vīrieši, kas klaigā un kaujas. Naži, ieroči, dūres. Libānā es baidījos no zaļi tērptajiem zaldātiem, bet šeit šķiet, ka visi cīnās ar visiem. Arābu kristieši pret arābu musulmaņiem, libāņi pret sīriešiem, musulmaņi pret ebrejiem, bosnieši pret horvātiem.

Es izmuku no kara, bet šeit es pirmo reizi tieku sists. Šeit es iemācos kauties.

Galu galā tā bija reliģija, kas mani izglāba. Mana māte ir kristiete un sāka apmeklēt baznīcu. Tur viņa satika Ēvu-Lēnu un Eivoru, divas dāmas ap 60, kuras atvēra mums durvis uz savām mājām un sirdīm. Viņas kļuva par maniem pirmajiem zviedru draugiem. Varbūt nedaudz dīvaina draudzība, bet es nevaru iedomāties labākus paraugus.

“Nadim, to, ko tu no sevis atdosi, to tu dabūsi atpakaļ. Nekad to neaizmirsti.” Tā viņas teica, un es to nekad neaizmirsīšu. Viņas dod man ieejas biļeti Zviedrijas siltajā valstī.

Es ar savu mazo brāli basām kājām skrienu mīkstajā zālājā aiz viņu savrupmājas, kamēr viņas virtuvē klāj galdu. Vienmēr svaigi ceptas bulciņas un kūciņas. Mandeļu kūciņas un cepumi, kas kūst mutē.

Mēs esam 5000 kilometru no kara Libānā un dažus kilometrus no bēgļu nometnes, bet jūtamies, it kā būtu nokļuvuši debesīs.

Kad piedzima mana māsa un mēs saņēmām vēstuli par izraidīšanu, mums pazuda zeme zem kājām. Tad Ēva-Lēna un Eivora bija tās, kas nāca mums palīgā.

Viņas aizbrauca uz slimnīcu, turēja mammas roku, un teica divas lietas, kas visu mainīja: pirmkārt, šo lēmumu var pārsūdzēt un, otrkārt, mēs jums palīdzēsim.

Pārsūdzēt? Mēs to vārdu nesaprotam, vēl mazāk saprotam, kad viņas paskaidro. Vai tad vispār drīkst runāt pretī valstij? Aicināt Zviedriju pārdomāt?

Mūsu reakcija ir pilnībā saprotama. Libānā, no kurienes esmu, no šādas situācijas varētu izkļūt ar kukuļiem vai viltu, bet šeit mums nav nedz balss, nedz naudas. Bet izrādās, ka mums ir tieši tas, kas šeit ir nepieciešams – kāds, kurš mums palīdz.

Par sapņiem, kas piepildās

Ēva-Lēna un Eivora sāk strādāt ar anketām un likuma pantiem. Viņas zvanās un iesaista advokātus, kas palīdz ieviest kārtību. Iestāžu valoda ir tik sarežģīta, ka pat iedzimtie zviedri to īsti nesaprot.

Bet, kad viņas visu šo izdarījušas, izrādās, ka visi papīri nonākuši pareizajiem adresātiem. Un tad izrādās, ka mēs tomēr drīkstam palikt Zviedrijā. Brīnums notiek, brīnums manu acu priekšā.

Tik ilgs laiks pagājis, bet es joprojām neuzdrošinos domāt, kā veidotos mūsu dzīves, ja šīs kundzītes no Jungsšīles nebūtu mums palīdzējušas.

Viņas palīdzēja ne vien nokārtot vissteidzamāko jautājumu – nodrošināt, ka varam šeit palikt – bet arī radīja iespaidu par to, cik fantastiska var būt Zviedrija. Valsts, kurā realizēt sapņus.

Pirmo reizi, kad redzu to notiekam, ir tad, kad viņas aizved mūs līdzi uz arhipelāgu, kopā ar saviem draugiem. Lielā laiva traucās pāri viļņiem un es ieritinos Ēva-Lēnas drošajā klēpī, meklējot patvērumu no aukstuma.

Priekšā sēž divas meitenes, viena gaiša, viena nedaudz tumšāka, un viņu garie mati plīvo vējā. Tas ir skaistākais, ko savā mūžā esmu redzējis. Ēva-Lēna sāk smieties, kad pamana, ka nespēju no viņām novērst skatienu.

Viņa jautā, vai zinu, kas viņas ir? Protams, ka nezināju, es nezināju neko. Viņas ir dziedātājas un sapņo kļūt pasaulslavenas. Ēva-Lēna pastāsta, ka viņas nesen izlaidušas albumu. Mājās uzlikšot noklausīties.

Tā arī notiek. Ēva-Lēna vienmēr tur savus solījumus. Kad atbraucam mājās, viņa ievieto plati atskaņotājā, un es uzreiz iemīlos, arī šoreiz viņai izrādās taisnība. Protams, ka viņas kļuva pasaulslavenas.

Melnīša triumfs

Cilvēki, kuri tev palīdz, ne vienmēr ir tie, kurus tu domā. Viņi paši varbūt nemaz nesaprot, kādu iespaidu atstāj uz tavu dzīvi.

Tā bija ar manu pamatskolas skolotāju, varam saukt viņu par Bengtu. Man viņš joprojām nepatīk, un arī es viņam nepatiku. Viņš nezināja, no kurienes es esmu. Viņš nezināja, ka Ulrikas skola Ulrīsehamnā tikpat labi varētu būt kosmoss salīdzinājumā ar klostera skolu Libānā.

Man bija tikai trīs gadi, kad sāku mācīties pie mūķenēm. Viņas nekādā ziņā nedarīja godu skolotāja profesijai. Viņas runāja tikai un vienīgi bargā franču valodā un krietni pārcentās savos centienos likt bērniem ievērot disciplīnu.

Viņas uzskatīja, ka viņu galvenais uzdevums ir mūs pakļaut. Man, kurš vienmēr bijis palaidnīgs, tas bija grūti. Kad kāds bija kļūdījies, vainīgo izsauca klases priekšā. Nepaklausīgajam bija jātur, rokas izstieptas.

Es joprojām atceros skaņu, ko radīja lineāls, atceros sitienus un kā tie dedzināja pirkstus. Divi sitieni augšpusē, divi apakšā. Pēc tam ar saliektu galvu jāatgriežas savā vietā un jākaunas. Pārējiem tas bija jāredz un jābīstas.

Manās acīs šīs vecās kundzes savās melnajās, plīvojošajās drēbes bija cita veida zaldāti. Gan viņas, gan karavīri nēsāja uniformu, kas apslēpa, ka aiz tās vispār atrodas cilvēks.

Mūķenēm nebija automāta uz krūtīm, bet viņām bija krusts, Dievs bija viņu pusē. Un manī tas radīja tādu pašu iespaidu, tā bija tīra varas demonstrācija.

Tātad, kad biju nonācis zviedru skolā, nebiju labi noskaņots pret skolotāja kungu. Man ir grūti nosēdēt mierīgi. Joprojām ir, ja nu kas. Bet šeit disciplīna izskatās savādāk. Mani nesit, tajā vietā izsaka aizrādījumu.

“Nadim, klusu. Nadim, sēdi.”

Tas nepalīdz. Mans skolotājs Bengts bieži kļūst aizkaitināts un dažādos veidos mēģina mani nomierināt. Es jau aplipinu arī citus, radu nekārtības un traci klasē.

Seko rājieni un krīzes sarunas, viņi nopietni runā ar mani, ar vecākiem. Beigu beigās mana māte atsakās nākt uz pārrunām, jo tajās par mani dzird tik nomācošas lietas.

Bet vienu dienu mums ir valsts eksāmens zviedru valodā. Bengts staigā apkārt, izdala blociņus ar rezultātiem. Kad visi savu rezultātu saņēmuši, viņam rokās paliek viens blociņš. Un tad viņš lūdz mani iznākt klases priekšā.

Es velku kājas, tuvojos lēnām. Kad nonāku līdz viņam, skolotājs apliek roku man ap plecu un skatās uz pārējiem skolniekiem. “Ziniet ko? Šis melnītis nupat jūs visus pārspēja zviedru valodā.”

Asinis priekā burbuļo. Gribu pastāstīt mammai. Labākais no visiem zviedru valodā. Tagad man ir atslēga. Esmu ticis iekšā.

Stāsts par divām Zviedrijām

Katru dienu, kad braucu mājās no darba policijas iecirknī, braucu garām nobrauktuvei, kas ved uz vienu no Burosas nedrošākajiem rajoniem.

Vietā, kur šobrīd dzīvoju, visiem ir vienādas, skaistas mājas, ko palīdz uzkopt mājkalpotājas, un dārgas automašīnas. Šeit ir lielāka varbūtība sastapt kādu profesionālu futbolistu no vietējā “Elfsborg” kluba nekā cilvēku, kurš bēdzis no kara. Nu, ja neskaita mājkalpotājas, protams.

Tikai vienu nobrauktuvi tālāk ir blokmāju rajons un pavisam cita pasaule. Tur valda bezdarbs, psihiskās un fiziskās slimības, atstumtība, noziedzība. Tie, kuri tur dzīvo, maksā ne tikai ar zemāku dzīves līmeni, bet ar gadiem – vidējais mūža ilgums ir vairākus gadus īsāks nekā otrpus ielai.

It kā kāds būtu ar motorzāģi gājis cauri apkārtnei un radījis tik dziļu aizu, ka gribas raudāt no tā, cik ciniski tas ir.

Kad dodos turp, man mugurā ir policista uniforma. Es runāju viņu valodā, es zinu, kā viņi jūtas, taču, tā kā es izskatos kā viņi, bet nedzīvoju kā viņi, viņi mani uztver kā nodevēju. Kā tādu, kurš vairs nesaprot.

Reiz satiku vīrieti, kurš stāstīja, ka vairs nekad nepamet rajonu. “Kāpēc?” es neizpratnē vaicāju. Pēdējo reizi, kad viņš ar sievu, kas valkā hidžābu, bija pilsētā, zviedri esot skatījušies ar riebumu. Neviens neko neteica, neviens neko nedarīja, bet nosodošos skatienus viņi uztvēruši tik spēcīgi, ka nolēma šādu braucienu vairs neatkārtot.

Kopš tā laika viņi paliek šeit, kur daudziem ir hidžābi. Kur cilvēki ir pieklājīgi, sveicinās un smaida, neskatoties uz visām nekārtībām.

Lai mums vairs nečurātu uz galvas

Mans tēvs vienmēr uzskatīja, ka mums jādzīvo starp zviedriem, arī tad, ja tas mums būs grūti.

Viņam bija taisnība. Augstceltnē, kur dzīvojām, valdīja nekārtība, neviens nerunāja zviedru valodā. Mani vecāki gribēja pārvākties, bet nevarējām to atļauties. Tēvam piederēja picērija, bet tikai ar grūtībām varēja savilkt galus kopā.

Kādu rītu vīrietis stāvēja uz balkona virs mums un čurāja, čuras aptraipīja mūsu mantas.

Tajā mirklī tēvs izlēma, ka jums jāpārvācas, vienalga kā, taču jātiek prom. Tādēļ viņš sāka mosties vēl agrāk un nākt mājās vēlāk.

Viņš strādāja katru dienu, arī brīvdienās. Un mēs taupījām tik, cik vien spējam. Beigu beigās varējām atļauties īrēt rindu māju Glimmergātanā. Māja bija tuvu mežam, kur čaloja strautiņš un pavasarī ziedēja baltās vizbulītes. Tur dzīvoja tikai zviedri. Un mēs.

Dažas ielas tālāk bija Tobes māja. Tobe ir apliecinājums tam, ka pārvākšanās mani izglāba. Tobe gāja manā klasē, un mēs izskatījāmies kā Jiņs un Jans. Viņš ir gaišs un mierīgs, un viņa uzvārds ir Svensons. Tā kā mēs dzīvojam tuvu viens otram, sākam kopā pavadīt laiku. Drīz kļuvām par labākajiem draugiem. Joprojām esam.

Tobes mamma bija mūsu dienas māte. Mēs vienmēr pie viņas iegriezāmies pēc skolas, un viņa mūs cienāja ar pankūkām ar cūkgaļu un pienu.

Durvis stāvēja neaizslēgtas. Visur skraidīja bērni un brāļi, un draugi un vecāki. Bija sajūta, ka viņi ir bars, un es jutu, ka tas ir mans bars. Tobe iemīlēja manas mātes pasniegto ēdienu, tāpat kā es viņa mātes, un viņš tikpat lielā mērā kļuva par mana bara daļu, kā es par viņa bara daļu. Viņš iemācījās arābu vārdus un ēda tikpat daudz mujadarra, cik es pankūkas ar cūkgaļu.

Sports vieno visas tautības

Kādu dienu Tobe aicināja mani sākt spēlēt futbolu viņa komandā. Es šaubījos. Man taču nebija ekipējuma, un es negribēju prasīt naudu no vecākiem. Bet izrādās, ka tas nebija aicinājums, bet gan pavēle. Tobem ir daudz brāļu, un viss pagrabs bija pilns ar kājsargiem, šortiem un veciem futbola bučiem.

Viņa vēlme piepildās. Ar riteņiem devāmies uz “Vistavallen”, Ulrīsehamnas vietējā futbola kluba stadionu. Devāmies uz treniņiem un spēlēm un pēc sviedriem smakojošām ģērbtuvēm, devāmies kopībā starp puišiem, kas auga un attīstījās kopā.

Es ar riteni braucu pretī sportam, kas man kļuva par lielu aizraušanos, un pretī manam nākamajam dārzniekam – Ubem.

Ir risinājums, un tas ir futbols. Protams, tas var būt arī handbols vai basketbols, vai kas līdzīgs, bet manā gadījumā virzienu parādīja tieši futbols.

Tikai tagad, atskatoties, saprotu, ka tiem imigrantiem, kuriem ir dotības spēlēt bumbu, klāsies vieglāk nekā tiem, kuriem šādu dotību nav.

Savā darbā redzu, ka daļai tieši sporta laukumi ir vienīgā vieta, kur pastāv drošas un veselīgas vērtības; kur tie, kas citādāk, iespējams, vazātos apkārt un sastrādātu nekārtības, var izlikt savu enerģiju.

Tiem, kuri, sēžot savos šaurajos dzīvokļos, nemitīgās pūlēs turēt degunu virs ūdens, ir atvērti futbola laukumi – plaši brīvības lauki.

Ir noteikumi. Ir sodi. Tu uzvari kā daļa no komandas, tu zaudē kā daļa no komandas. Tu palīdzi citiem. Kavē laiku. Tu drīksti cīnīties, bet saskaņā ar noteikumiem.

Uz priekšu, tikai uz priekšu

Ikdienā mēs parasti esam vienisprātis, kuri bērni ir vislabākie, kāda ir viņu vecāku izcelsme un kādā valodā viņi dzied uzvaras dziesmas, bet, palaid šos bērnus uz futbola laukuma un – sekundes laikā viss mainās.

Pēkšņi tevi vērtē tikai pēc tā, vai šajā brīdī esi labākais. Un katra tuvcīņa dod jaunu iespēju. Vārtiem vai skaistai piespēlei ir vienalga, kurš ir sitējs, – pie aplausiem tiksi tāpat.

Futbols deva man kopības sajūtu. Veselu virkni draugu, līdzīgu Tobem, kā arī mana mūža svarīgāko padomu. Padomu, pie kā esmu turējies, pie kā vienmēr esmu atgriezies savas dzīves tumšākajos brīžos. Piemēram, kad jāsamierinās ar zaudējumu, lai spētu sākt no jauna.

Tas bija Ube, kurš to teica. Mūsu treneris. Spēli pēc spēles, reizi pēc reizes, gadu pēc gada, līdz man beidzot pieleca. “Nadim, netērē savu enerģiju uz lietām, kuras tu nevari ietekmēt.”

Ube uzreiz redzēja, kas es esmu. Ka man ir negants raksturs un milzīga enerģija, kas spraucās ārā. Un ka tieši tad es zaudēju. Es varēju dusmoties uz tiesnešiem, sliktiem laikapstākļiem, principā uz jebko. Sīkumi varēja man visu sabojāt.

Kad esi lejupslīdē, tu vari izvēlēties – ļaut sevi ievilkt sūdos vai arī izlauzties, teica Ube. Un viņš man iemācīja, ka neviens to nedarīs manā vietā, ka man pašam jāmaina skatījums uz lietām.

Gaisma un enerģija jāvelta tam, ko es varu izmainīt, uz virzienu, kurp dodos. Uz priekšu, Ube. Tikai uz priekšu.

Mēs zaudējām, bet es uzvarēju

“Melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis…”

Tobrīd mēs spēlējam handbolu. Man bija 15 gadu, un šādi notika vienmēr. Mani pretinieki reti, kad izcēlās ar radošumu, kad centās izsist mani no līdzsvara.

Šoreiz mēs zaudējam, esmu vairākas reizes kļūdījies, nespēlēju labi. Esmu izmisis, zinu, ka spēle nevedas un mēs zaudējam.

Puisis, kas čukst manā ausī, ir blonds un daudz mazāks par mani. Neatlaidīgs, maziņš nelietis, kurš grib mani salauzt. Tādēļ visu spēles laiku viņš turas man tuvu un tik turpina buldurēt ”melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis”.

Neviens cits nedzird. Neviens neredz.

“Melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis, melnītis…”

Tas ir tikai laika jautājums, es to jūtu ar visu savu ķermeni. Un tad tas notiek. Viņš paceļ rokas, lai noķertu augsti mestu bumbu. Es izmantoju savu iespēju, triecos pret viņu, tajā vietā, kur vēders ir vismīkstākais, tieši zem krūšu kurvja. Pa priekšu mans elkonis, tad viss ķermeņa svars.

Viņš nokrīt, un es redzu, cik ļoti viņam sāp. Viņš vicina rokas un cenšas ievilkt elpu, bet tad viņu pārņem panika, kļūst aizvien grūtāk ievilkt gaisu plaušās. Viņu nones no laukuma. Es saņemu sarkano kartīti, bet spēle tāpat ir beigusies. Mēs zaudējām, bet es uzvarēju.

Tā es jutos. Ka dusmas, kaut uz īsu brīdi, atrod izeju, un es varu dot pretī kādam, kas mani ir sāpinājis. Bet tā sajūta diezgan ātri pāriet. Vārdi gan atgriežas. Vienmēr un visur, ne tikai uz laukuma.

Mamma stāsta, ka tas bija viens no pirmajiem vārdiem, ko viņa iemācījās zviedru valodā. Tas bija, kad viņa viena pati ar mani un manu brāli dzīvoja bēgļu nometnes istabā ar diviem dīvāniem. Mums bija septiņi un trīs gadi.

“Sūda melnīši!” viņi sauca mammai. Nebija grūti saprast, ko tas nozīmē.

“Saglabāsim Zviedriju zviedrisku”

Man ir 15 gadu, mani vecāki visu laiku strīdas, viņi nejūtas labi. Brīžiem ir tik slikti, ka viņi pat apsver iespēju atgriezties Libānā, lai gan tur ir pārāk lieli nemieri. Viņi ilgojas pēc dzīves, kur viņus neuzskata par idiotiem tikai tāpēc, ka viņi runā ar akcentu.

Es mīlu Zviedriju, un mans akcents jau ir pazudis. Mana nākotne ir šeit, un es izjūtu nāves bailes vien no runām par Libānu.

Manā skolā bērni smejas par to, kā mans tēvs izrunā vārdu “sīpoli”, kad viņa restorānā pasūta picas. Kad es to dzirdu, gribu viņu aizsargāt kā savu bērnu, gribu nosist tos, kas tā saka.

Es gribu viņiem kliegt, ka mans tētis runā arābu, angļu un franču valodās, ka viņam ir uzņēmums valstī, kurā viņš tikai nesen ieradies. Bet es klusēju. Negribu viņiem dot gandarījumu redzēt, ka šie vārdi mani ietekmē.

Manā skolā ir arī nacisti. Nešķiet, ka kādam tas liekas dīvaini. Viņi staigā skolas koridoros, vēlas redzēt mani beigtu vai kā minimums, lai man tiek, atņemta pilsonība. “Saglabāsim Zviedriju zviedrisku,” viņi saka.

Man ir 15, un es esmu dusmīgs. Tik ļoti dusmīgs uz to, ka arī šāda ir Zviedrija. Vienlaikus esmu milzīgi pateicīgs par to, ka drīkstu šeit atrasties. Kā ietilpināt abas šīs sajūtas vienlaicīgi? Un ko darīt, kad sajūtas rauj uz pusēm?

Kad skolotājs Bengts pēc zviedru valodas eksāmena toreiz izsauca mani klases priekšā un pastāstīja, ka “šis melnītis visus pārspējis”, es izjutu tikai prieku. Uzvaru. Mans sapnis, sapnis būt tādam kā citi, šķita piepildīts.

Bet tā nebija. Tajā brīdī to nesapratu, lai arī tas bija skaidri pateikts viņa vārdos. Viņš izcēla, ka mans rezultāts bija īpaši labs, jo es biju melnītis. Neviens no manis to nebija gaidījis.

Līdz ar uzslavu viņš visiem tajā telpā, ieskaitot mani, paziņoja, ka šis puisis nav tāds kā visi pārējie. Viņš ir melnītis. Citāds. Vienalga, cik labi viņš prot zviedru valodu.

Manu enerģiju novirzīja pareizā gultnē

Es stāstu par dažiem no tiem cilvēkiem, kas man Zviedrijā palīdzējuši. Kas centušies mani pastumt pareizajā virzienā un palīdzēja novērsties no nedarbiem.

Mūsu skolas direktors Hokans strādāja ar abām stratēģijām vienlaikus. Un vienā no tikšanās reizēm viņš pieņēma divus lēmumus, kas izšķīra manu likteni.

Tas bija 8. klases rudens semestris, tuvojās atzīmju izlikšanas laiks. Tas bija diezgan trauksmains posms manā dzīvē, un vienīgais priekšmets, kurā man bija kaut kādas izredzes tikt pie augstākās atzīmes, bija sports.

Taču viena lieta sagādāja grūtības – līdzīgi kā daudzi citi ar manu izcelsmi, es nemācēju peldēt. Katru reizi, kad sportā bija peldēšana, man bija izdevies izvairīties vai palikt bērnu baseinā. Biju pārliecināts, ka neviens nezināja.

Kādu pēcpusdienu mani izsauca pie direktora. Biju drošs, ka būs sūdi kaut kā dēļ, ko esmu sastrādājis. Ienākot telpā, Hokans izskatījās laipns, bet nopietns. Viņš aicināja mani apsēsties un uzreiz ķerās pie lietas.

“Es vēlos, lai tu kļūsti par atbalsta personu skolā, Nadim”, viņš teica. “Esmu redzējis tavu enerģiju. Esmu redzējis, ka tev ir ietekme un ka citi skolēni tevī klausās, bet es arī redzu, ka tu reizēm šo enerģiju izmanto nepareizi un vēlos, ka mēs to mainām.”

Hokans teica “mēs”. Mēs izmantosim manu enerģiju pareizā veidā. Viņš bija manā pusē. Tas šķita tik dīvaini, ko viņš prasīja. Atbalsta persona? Es drīzāk biju huligāns.

Bet direktors teica, ka no šī brīža man jāmaina attieksme un jākļūst par atbalstu tiem skolēniem, kas negrib vai neuzdrošinās vērsties pie direktora, skolotājiem vai kuratora. Viņiem jāvēršas pie manis.

Un viņi to darīja. Es nespēju tam noticēt. Pēkšņi skolēni sāka ar mani kontaktēties. Gan jaunāki, gan vecāki. Kāds ticis pazemots, kāds cits piekauts, trešais bija nopircis siermaizīti, ko citi puiši viņam atņēma.

Es biju tas, kurš risināja lietas, konfrontēja, sakārtoja. Mana enerģija tika novirzīta pareizajā gultnē, un tas sniedza milzīgu gandarījumu.

Atslēdza durvis uz nākotni

Šajā tikšanās reizē Hokans pateica vēl vienu lietu. Viņš bija nokārtojis man peldēšanas apmācības. Es šausmīgi kaunējos, un kauns pieauga vēl miljards reižu, kad viņš paskaidroja skaidrāk.

Es un daži citi puiši, kuriem arī bija “vājas ūdensprasmes”, mācīšos peldēt kopā ar piektās klases bērniem. Es, imigrantu puisis pubertātes pilnbriedā, tikšu pazemots aukstā, hlorētā ūdenī, divpadsmitgadnieku ielenkumā.

Neviens cits nebūtu mani varējis uz to pierunāt, tikai Hokans. Nācās sakost zobus un darīt. Beigās es dabūju savu desmitnieku sportā.

Kad vairākus gadus vēlāk biju izlēmis kļūt par policistu, pārlasīju nepieciešamās prasmes, lai varētu iestāties Policijas akadēmijā. Peles kursors apstājās pie rindiņas: “Sekmīgi nokārtots peldēšanas pārbaudījums”.

Tikai tad es sapratu, ka Hokans bija pamanījies nokļūt nākotnē un atslēgt šīs durvis, kas citādi man būtu bijušas slēgtas. Vai viņš zināja, cik nozīmīgas man būs peldētprasmes? Nav ne jausmas.

Tēvs, Dēls un Svētās lauku mājas

Ja runājam par imigrantiem un Zviedrijas vasaru, kaut kas īsti nelīmējas kopā. Vienalga, kā uz to skatās, tā ne līdz galam mums pieder. Mums nav tā, ko zviedri sauc par “laukiem”.

Tās ir “lauku mājas”. Mantota piekrastes mājiņa. Pludmales, klintis, sāļas peldes, siļķe un šņabītis. Tas laikam ir tuvākais reliģijai, ko šeit atradīsiet: Tēvs, Dēls un Svētās lauku mājas.

Kad biju bērns, par šādu vietu varēju pat nesapņot. Mani vecāki strādāja visas nedēļas nogales un brīvdienas. Bet, kad pats jau esmu kļuvis par tēvu, mana sieva Osa jautā, vai mums nevajadzētu vasarā nomāt kādu mājiņu?

Viņa ilgojas pēc Zviedrijas rietumu piekrastes un sludinājumu portālā ir atradusi labu mājiņu. Viņa grib tur kopā ar mūsu meitu sēdēt zem saulessarga, ēst zemenes un dzert baltvīnu. Es uzreiz zvanu. Osa sēž blakus, man ir ieslēgts telefona skaļrunis. Vecs vīrs atbild, viņam ir maiga un jauka balss, runā vietējā dialektā.

“Labdien, mani sauc Nadims Gazale. Zvanu sakarā ar jūsu sludinājumu, mēs ar sievu vēlētos nomāt jūsu vasarnīcu 29. nedēļā.”

“Āā”, viņš atbild. “Hmm, kā jūs sauca?”

Es uzreiz saprotu, bet redzu, ka Osa vēl nav sapratusi. Viņa vēl sēž saspringtās gaidās. “Mani sauc Nadims Gazale,” es precizēju.

“Okei, pagaidiet”, viņš saka, “man viena lieta jāpārbauda”. Čaukstoša skaņa. Viņš uzliek roku uz klausules, lai es nedzirdētu to, ko viņš tagad teiks savai sievai.

Atsākot sarunu, viņš runā laipni un pieklājīgi. Paskaidro, ka tieši tajā nedēļā viņas meita dzīvos mājiņā, ka neesot paspējis izlabot sludinājumu.

Es piedāvāju mainīt nedēļu, bet tas viņam nemaz nav jāpārbauda, tad mājiņa esot rezervēta. Viņš pauž nožēlu un novēl man skaistu vasaru. Mēs atvadāmies.

Osa skatās uz mani un vaicā: “Kas nupat notika?” Mēs abi saprotam. “Lietas ir tādas, kādas tās ir,” es saku. Gribu šo ignorēt, meklēt citu mājiņu.

Bet Osa kļūst traka. Viņa lamā to večuku briesmīgākajos vārdos un grib pārzvanīt, lai to mēslu noliktu pie vietas. Lai pateiktu, ka viņu sauc Osa Andersone, un, ja viņš piekristu iznomāt mājiņu, tad pasūtīt viņu dirst.

Manī virmo jūtas. Sieva nav tikai dusmīga, es taču to redzu, viņa arī ir bēdīga. Viņa tik ļoti gribēja to nedēļu pie jūras, un es tik ļoti gribēju viņai to sniegt. Mēs nesen esam apprecējušies, viņa ir pieņēmusi manu uzvārdu. Atziņa ir smaga – ja viņa būtu paturējusi savu uzvārdu, viņa varētu atpūsties, kur grib.

Bet tagad viņa ir šajā visā kopā ar mani. Un pirmo reizi es sev vaicāju, vai viņa to nožēlo?

Mani aizspriedumi bija lielāki par viņējiem

Mana Osa. No visa burvīgā, ko man ir devusi Zviedrija, viņa ir visburvīgākais. Es lieliski atceros, kā viņa smaržoja pēc “Lancome” smaržām “Miracle” un garšoja pēc piparmētru košļeņu un cigarešu dūmu sajaukuma, kad pirmo reizi viņu skūpstīju. Tas bija uz deju grīdas Burosā.

Es, kurš gandrīz nekad nelieto alkoholu, atceros, kā nakts autobusā pa ceļam uz mājām es sēdēju pilnīgi noreibis – no viņas. Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi kopš tā brīža, un es vēl joprojām neesmu atskurbis.

Atskatoties, mazliet kaunos no tā, ka uzdrošinājos sev vaicāt, vai viņa to nožēlo. Jo Osa nav cilvēks, kas maļ tādas lietas. Viņa neatskatās – viņa grib virzīties uz priekšu, un ātri.

Trīs nedēļas pēc nakts, kad mēs skūpstījāmies, es stāvēju trīcošs un pārbijies pie viņas vecāku durvīm. Tumsnējs, 100 kg smags milzis, pārāk lielās biksēs un ar lakatiņu ap roku. Izskatījos apmaldījies Zviedrijas visbaltākajā rajonā.

“Viņi tevi iemīlēs,” Osa mierināja. Es domāju, ka viņa melo. Es taču zināju, ko cilvēki šeit domāja par tādiem kā es. Kā viņi uz mums skatījās un kur, pēc viņu domām, mums būtu jādodas.

Izrādījās, ka mani aizspriedumi pret viņiem bija krietni lielāki nekā viņu aizspriedumi pret mani. Osas tēvs, no kura es tik ļoti baidījos, spieda man roku un aicināja mani savā ģimenē.

“Mēs par tevi esam dzirdējuši tik daudz laba!” teica Osas mamma un pasniedza man manu pirmo tako dzīvē. Es iemīlēju viņus un viņu ēdienu tāpat kā viņu meitu.

Tādēļ paldies, manu mīļum! Paldies, ka neņem vērā citu aizspriedumus. Ka joprojām spēj sadusmoties, kad cilvēki ir idioti. Paldies, ka atmeti smēķēšanu.

Paldies, ka gribēji pieņemt manu vārdu un ka man ir iespēja tikt pieņemtam no tavas ģimenes. Ja joprojām to vēlies, tad tikai saki – nopirksim paši savu mājiņu pie jūras!

Svešais starp savējiem

Man ir 23 gadi, un esmu jauniesaukts topošais policists. Stāvu izolatorā viens, civilās drēbēs, un gaidu kolēģi, kad cits policists, kuru nekad neesmu saticis, ienāk telpā. Viņš apstājas, paskatās uz mani, tad apgriežas un aiziet.

Nepaiet ilgs laiks, pirms uzrodas kolēģis, kuru gaidu. Kad viņš mani ierauga, viņš sāk zviegt. Viņš pastāsta, ka vīrietis, kas nupat bija ienācis, bija aizskrējis pie komandiera un prasījis: “Kāpēc neviens nepieskata puisi izolatorā?”

Ja cilvēks izskatās kā es un stāv tajā vietā, kur es stāvēju, viņš tiek uzskatīts par noziedznieku, nevis policistu.

Es esmu jauniņš un smejos līdzi. Tie ir mākslīgi smiekli, ko iemācījos jau sen.

Man ir 24 gadi, esmu gandrīz pilntiesīgs policists, braucu patruļā ar diviem kolēģiem. Mums ir problēmas ar bandām no rajoniem, kas rada nekārtības centrā. Viens no kolēģiem man saka: “Nadim, tevi neviens te nerespektēs, pirms nesašņorēsi vienu no savējiem”. Tobrīd nodomāju: “Kā, vai tad es te nesēžu kopā ar savējiem?”

Man ir 25 gadi, beidzot esmu pilntiesīgs policists. Pēc darba kopīgas pasēdēšanas laikā kāds kolēģis vaicā: “Nadim, ko domā par to, ka esi kļuvis par policistu sakarā ar imigrantu kvotām?” Es nezinu, ko atbildēt. Kādām imigrantu kvotām? Vai tad man ir bijis vieglāks ceļš? Mums taču bija vienādi iestājeksāmeni. Rezultāti ir publiski, man tie bija labāki nekā viņam. Un tagad viņš vaicā, kā jūtos par to, ka esmu, it kā pa vieglāku ceļu kļuvis par policistu. Es atbildu godīgi – man nav ne mazākās jausmas.

Es mazliet pastāstīšu, kādas ir sajūtas, kad citi uz tevi skatās kā uz cilvēku, kas ir savā vietā tikai kādu kvotu dēļ. Tu jūties pazemojoši un netaisnīgi.

Mums ir jāstrādā vēl vairāk, lai sevi pierādītu

Tās reizes, kad uzmācas šaubas par to, vai esmu pareizajā vietā, domāju par Lēnu Matijsu – īstu paraugcilvēku un labāko policistu, ko esmu sastapis. Bet viņa ir daudz vairāk nekā tikai tas.

Lēna ir cilvēks, kas neatkāpjas grūtību priekšā. Vienalga, vai runa ir par smagiem svariem trenažieru zālē, smagākajiem noziegumiem vai patiesi grūtiem jautājumiem no sabiedrības un medijiem. Viņa iet tam pretī ar paceltu galvu, un es vēlētos, kaut vairāk priekšnieku būtu no viņas mācījušies.

Man paveicās satikties ar Lēnu jau tad, kad strādāju par sporta skolotāja aizvietotāju un viņas dēls nonāca manā klasē. Viņa skatījās uz mani un teica: “Nade, mums policijā vajag tādus kā tevi.”

Vajadzīgs. Tas nebija kas tāds, ko biju pieradis dzirdēt vai izjust. Bet es viņai uzticējos, tas nāca dabīgi. Lēna ir, piedzīvojusi visu, ko var iedomāties no policista dzīves. Viņa bija pirmā sieviete, kas tika uzņemta īpašo uzdevumu vienībā, fiziski smagākajā vietā visā policijas dienestā.

Viņa man ir stāstījusi, ko sievietei nozīmē taisīt karjeru iestādē, kur testosterons plūst pāri malām. Stāsti liek spalvām sacelties, bet viņa par to neraud – viņa no sākta gala apzinājās, ka būt sievietei policijā būs grūtāk.

Vai tas ir pareizi? Nē. Vai tam būtu viņu jāattur? Nē. Vai viņai ir laiks gaidīt, lai lietas tiek sakārtotas, pirms mesties tajā visā iekšā? Nē. Viņa ir spiesta strādāt smagāk, lai sasniegtu tos pašus mērķus. Tieši to viņa ir darījusi, vienlaikus kļūstot par paraugu un aizspriedumu sagrāvēju, kas uzmundrina visus mūs, kas sekojuši viņai.

Mēs nevaram būt “balto iedzīvotāju policija”

Nav arī taisnīgi, ka policijā pastāv rasisms. Pie mums ir tāpat kā visā pārējā sabiedrībā. Ja esi balts, zviedrs, heteroseksuāls un vīrietis, tu jau esi ticis īpašajās kvotās. Apsveicu, tev trāpījās vieglais ceļš. Bet tas nenozīmē, ka mums pārējiem drūmi jātup stūrī. Tieši otrādi – tas nozīmē, ka vajag ķerties pie darba. Jo mēs esam nepieciešami.

ASV ir veikti pētījumi, kas pierāda: kad policijā pieauga sieviešu īpatsvars, arvien vairāk sievietes vērsās pēc palīdzības policijā, ja pret viņām tika pastrādāti noziegumi. Tas pats ir ar melnādainiem policistiem, un tas pats notiktu Zviedrijā, ja mums būtu vairāk policistu ar citu izcelsmi.

Mēs nevaram būt tikai balto iedzīvotāju policija. Visiem jāspēj uzticēties, ka strādājam viņu drošības labā, un ne kā tagad – ka viņi no mums baidās.

Es esmu iemīlējis Zviedriju daudzu lietu dēļ, un viena no tām ir: ja tu šeit pārkāp likumu, tevi par to sodīs, vienalga, kas tu esi un no kurienes tu nāc. Šobrīd tas tā nenotiek vienmēr, taču tas tā būs. Īsāk sākot – taisnībai jābūt.

Tam es veltu savu dzīvi.

Mana vecmāmiņa ticēja brīnumam

Man uz kakla ir balts plankums. Dzimumzīme. Izņēmums. Vieta, aptuveni bērna rokas izmērā, kurai trūkst pigmentu, kas citādi pārklāj manu ķermeni. Tur mana āda izskatās kā zviedru plāksteri.

Mana vecmāmiņa sauca šo zīmi par sniegpārsliņu. Viņa teica, ka tā bija piemiņa no tās nakts, kad piedzimu, kas arī bija izņēmums, jo ziemas vētra pārņēma ieleju un sniegs sedza to vietu, ko atminos kā siltu.

Lai arī vecmāmiņa palika Libānā, nevaru nepieminēt viņu pie cilvēkiem, kas palīdzēja man atrast pareizo ceļu Zviedrijā. Tā taču bija vecmāmiņa, kas man iedeva pašam savu grābekli, ko paņemt līdzi no Libānas. Viņa deva man apziņu, ka viss būtu varējis būt savādāk. Ļāva izprast citu cilvēku perspektīvas. “Viss tu būtu varējis būt tik balts kā sniegpārsliņa,” vecmāmiņa teica. “Ja tev būtu citi priekšnoteikumi, tev arī būtu citi uzskati. Un tas pats attiecas uz visiem, ko satiec.”

Mana vecmāmiņa bija ļoti kristīga. Dievs viņai bija visur – lūgšanas, ikonas un rituāli.

Viņa ticēja katram Bībeles vārdam, bet vienlaicīgi viņa man stāstīja, ka,  ja būtu piedzimusi otrā pilsētas galā, viņa, protams, būtu bijusi musulmaniete. Tad viņa būtu ticējusi Allāham. Tā nenotika, tāpēc viņa ticēja Dievam.

Vecmāmiņa stāstīja par brīnumiem, ka tie notiek visu laiku, bet tikai ar tiem, kas patiešām tic. Viņa dramatiski žestikulēja ar rokām, lai es saprastu, ka brīnumi netiek tērēti uz tiem, kuriem nepietiek prāta ticēt.

Kādu gabaliņu nostāk bija stāvs kalns, kur Dievs pēkšņi palīdzēja mašīnām, kurām bija beigusies degviela. Manas acis iepletās. Vecmāmiņa stāstīja, ka tad, kad mašīnām būtu – saskaņā ar visiem fizikas likumiem – jāsāk ripot atpakaļ, tās darīja pretējo. Pēkšņi kāds tās it kā pagrūda augšup, pāri kalnam. Tas bija spēks, ko neviens nevarēja paskaidrot. “Tā ir ar brīnumiem,” teica vecmāmiņa, “neviens tos nevar izskaidrot.”

Mēs dzērām saldu kumelīšu tēju un spēlējām kārtis, lai gan es nevaru atminēties, ka kāds no mums kādreiz būtu uzvarējis. Ar visiem pārējiem es spēlēju, lai uzvarētu, bet mēs spēlējām, lai sarunātos. Starp mums pastāvēja nerakstīta vienošanās, ka mēs viens otram bijām favorīti. Mēs bijām komanda.

Taču, kad tuvojās karš un visi gatavojās bēgt, vecmāmiņa teica, ka par to pat nedomā. Nekas nelikšot viņai atstāt Libānu. Viņas bērni un mazbērni izklīda pa pasauli. Drīz pēc tam nomira viņas vīrs, mans vectētiņš.

Vecmāmiņa vienmēr teica, ka viņš nomira no bēdām.

Smiekli, kas apmaldījušies

Lai arī karš mūs bija šķīris, mēs bieži runājām pa telefonu. Es kā bērns, pusaudzis, jauns pieaugušais. Viņa vienmēr bija tāda pati, it kā laiks tur stāvētu uz vietas. Bet reizēm viņas mūža pēdējos gados viņa izklausījās teju vai izmisusi. Bija briesmīgi to dzirdēt, viņa vienmēr bijusi priecīga.

“Kāpēc tu esi bēdīga, vecmāmiņ?” es vaicāju. Un viņa atbildēja, ka viņas smiekli tikai esot apmaldījušies, bet tagad, kad es esot piezvanījis, viņa tos atkal atradusi. Tagad viss atkal bija labi.

Tā es varētu aprakstīt arī savas dzīves lielākās traumas. Smiekli, kas apmaldījušies. Mēs esam daudzi, kas dara kā mana vecmāmiņa. Kas ietērpj smagākās bēdas maigākos vārdos, lai tādā veidā atvieglotu viens otra nastu.

Savā ziņā mēs šādi izrādām mīlestību, taču jautājums ir, vai tas palīdz? Melns jau nepaliek mazāk melns, ja to nosaucam par pelēku.

Vecmāmiņa negribēja, lai man ir sirdsapziņas pārmetumi par to, ka man izdevusies tik laba dzīve prom no viņas. Un par to, ka es biežāk neaizbraucu pie viņas. Bet man tāpat bija pārmetumi, tā sajūta nekad nepazūd.

Es joprojām sev pārmetu, ka atcēlu plānoto ceļojumu uz Libānu ar jaundzimušo meitu. Vecmāmiņa bija veca, un viņai beidzot būtu iespēja turēt rokās savu mazmazbērnu. Viņa tik ļoti to gaidīja, bet dažas dienas pirms brauciena notika sprādziens netālu no viņas mājas. Reliģisks terora akts.

Mana meitiņa bija tik maza. Man pietrūka drosmes. Mēs neaizbraucām. Un tad vecmāmiņa nomira. Bet grābeklis, ko viņa man iedeva, man ir joprojām. Paldies, vecmāmiņ, par to, ka iemācīji: cilvēki var domāt dažādi. Un piedod

Es varēju nonākt galda otrā pusē

Mēs sēžam viens otram pretī pie pratināšanas galda Burosas policijas iecirknī. Divi imigranti, aptuveni vienā vecumā, katrs savā formas tērpā. Viņš motokluba vestē ar savas bandas simboliem. Es ar savu izšūto zelta policijas emblēmu uz tumši zilā fona.

 Kad pratināšana rit jau kādu laiku, viņš pēkšņi uz mani skatās ar citu skatienu, tā, it kā pēkšņi būtu kaut ko apjēdzis. “Tu arī esi no Ulrīsehamnas, ne?” viņš saka. Un tagad es arī atceros.

Bija diskotēka. Mēs bijām pusaudži. Mēs kāvāmies. Man jau tad bija princips, ka es nesitīšu pirmais, bet, ja vien atradu gana labu iemeslu, es nebiju tas, kurš izvairījās no kautiņa.

Šoreiz viņš bija iesitis manam draugam. Es viņu aizstāvēju. Situācija kļuva nopietna, apsardzei nācās mūs izšķirt. Runāja par iesniegumu policijai, un kaut kādā veidā par to uzzināja mans tēvs.

Tēvs. Šis mierīgais vīrietis, kurš savas dzīves laikā gandrīz nekad nebija pacēlis balsi, kur nu vēl roku. Ne pret mani, ne pret citiem. Tagad viņš dusmās dega. Es redzēju, kā viņš koridorā nāca man pretī un instinktīvi atkāpos.

Viņš ar atvērtu plaukstu man iesita, tieši pa vaigu. Es iepriekš biju piekauts, bet tagad sāpes nāca no iekšas. “Es tevi neatvedu šurp, lai tu šādi rīkotos, Nadim”, viņš saka. “Mēs ar mammu neatdevām visu, lai tu varētu vazāties pa pilsētu un kauties.”

Mana seja pulsēja un svila. Man bija kauns. Es nespēju skatīties viņam acīs. Katrs vārds triecās manī kā vainas apziņas bulta, un viss, par ko spēju domāt, bija, kā es jebkad spēšu šo atdarīt.

Tagad, kad sēžu pratināšanas telpā ar vīrieti no rokeru bandas, viss atgriežas. Mēs sēžam katrs savā galda pusē, katrs savā likuma pusē, un tas ir kā redzēt savu alternatīvo nākotni. Kā lietas būtu varējušas notikt. Kas ar mani būtu varējis notikt. Kad apsargi tajā naktī diskotēkā mūs izšķīra, mēs izskatījāmies kā divi Varbūt arī bijām līdzīgi, es nezinu. Bet lietas reti kad ir tik vienkāršas, kā tās izskatās. Es nezinu, kas ar viņu notika, kā viņš beigās nonāca galda otrā pusē. Bet es zinu, kas notika ar mani.

Man bija neticama veiksme satikt visus šos cilvēkus, ar kuriem tagad esmu iepazīstinājis arī jūs. Zinu, ka daļa no viņiem ar savu maigo mīlestību ir snieguši man ticību un drošību. Daļa ar savām stingrajām prasībām un stūrgalvību ir likuši man savākties, censties mazliet vairāk un tikt pie gandarījuma, kas var nākt tikai no paša sasniegumiem.

Vienu gan es zinu droši. Es cīnījos, lai nonāktu tur, kur esmu. Man bija labi palīgi, bet galu galā visu izšķir paša lēmumi. Tā ir tava dzīve. Citi var atslēgt durvis, bet tev pašam tās jāatver un jāiet iekšā.

Ko mēs varam darīt, lai palīdzētu?

Savā darbā es satieku pārāk daudz cilvēku, kuri ļaunprātīgi izmanto sistēmu, kas radīta, lai viņiem palīdzētu. Tādā veidā tiek iedragāta ne tikai mūsu labā griba, bet arī pacietība.

Noziedznieki ir jāsoda. Noziedznieku sodiem jābūt jūtamiem. Un mums ir jārada labākas iespējas sodīt cilvēkus par noziegumiem. Bet ir skaidrs – lai imigranti spētu pielāgoties Zviedrijas sabiedrībai, viņiem ar to ir jāsastopas. Mēs nevaram viņus iespundēt rezervātos mūsu pilsētu nomalēs.

Mums viņiem jāparāda Zviedrija, tāpat kā Zviedrija tika parādīta man. Un tas mani šobrīd biedē, neļauj naktīs gulēt. Vai tas mūsdienās vispār ir iespējams? Vai joprojām notiek tā, kā notika ar mani?

Es šaubos. Un tu, kas klausās šo raidījumu. Ko tu vari darīt?

Varbūt tu kādam vari palīdzēt ar mājasdarbu? Varbūt ir brīva vietiņa tavā šūšanas pulciņā? Varbūt tev ir iespēja ļaut kādam, kas nepazīst nevienu ar Zviedrijas autovadītāja tiesībām, veikt mācību braucienus tavā pavadībā? Varbūt aizvest kādu bērnu uz futbola treniņu? Iemācīt kādam peldēt? Tavā uzņēmumā varbūt ir brīva prakses vieta?

Pats mazumiņš, ko tu vari izdarīt, ir uzsmaidīt kādam, kas neizskatās tā, kā tu. Un, ja tu esi viens no tiem, kas sevi atpazīst manā stāstā, ja tev ir kāds, kurš ir palīdzējis tavā ceļā, tad paņem telefonu. Nosūti īsziņu. Izdari to. Pasaki paldies. Izdari to.

Mans lielākais paldies

Mans brīdis šeit, Zviedrijas Radio, ir, gandrīz beidzies, un es vēl gribu pateikt paldies par to, ka klausījāties. Bet es vēlos pateikt vēl vienu lietu – manu svarīgāko paldies. Tie būs vārdi, ko es nekad neesmu izteicis. Esmu mēģinājis, bet katru reizi tas šķita neiespējami.

Mammu un tēti, paldies, ka izglābāt mani no kara. Paldies, ka devāt man Zviedriju. Valsti, kur īstenojušies visi mani sapņi. Paldies, ka esat tik smagi strādājuši un tik daudz upurējuši.

Pirms 30 gadiem jūs aizbēgāt uz Zviedriju ar domu, ka šeit būs iespēja nodrošināt mums labāku nākotni. Tagad mēs zinām rezultātu. Jūs abi par to maksājāt augstāku cenu, nekā jebkad varējāt iedomāties.

Bet tas mums nāca par labu. Jūsu bērniem, mūsu bērniem un viņu bērniem paaudzēs uz priekšu, jo viņi dzims bez atmiņām par nāvējošu vardarbību.

Paldies, ka lauzāt šo vardarbības ķēdi.

No zviedru valodas tulkojis Andris Kangeris.

Teksts pārpublicēts no Latvijas Sabiedrisko mediju mājaslapas https://www.lsm.lv/

Dienās, kad gatavoju šo rakstu, plašsaziņas līdzekļos izplatījās ziņa, ka Spānijai piederošajā Seutas pilsētā Ziemeļāfrikā “ielauzušies” tūkstošiem migrantu no Marokas[1]. Līdzīgi kā pagājušā gada februārī, kad pēc Turcijas valdības paziņojuma par robežas ar Grieķiju atvēršanu pie Turcijas – Grieķijas robežas sapulcējās ap divdesmit tūkstoši atbraucēju, arī tagad, pēc Marokas valdības lēmuma mazināt robežkontroles pasākumus, peldot pāri jūras šaurumam no Marokas puses, Seutas anklāvā divu dienu laikā ieradās ap 8000 cilvēku. Šie cilvēki burtiski iepeldēja Eiropas Savienības teritorijā vai arī mēģināja pārkāpt vairākus metrus augsto, īpaši nostiprināto metāla žogu, kas šķir Maroku no Spānijas. Vārdu “ielauzušies” šeit apzināti liku pēdiņās, cerot, ka turpmāk rakstītais paskaidros manu izvēli[2].

Apmēram puse no Seutu sasniegušajiem cilvēki drīz tika atgriezti Marokā saskaņā ar Spānijas un Marokas 1992. gadā noslēgto vienošanos par robežšķērsotāju atpakaļuzņemšanu. Tomēr ne tuvu ne visi cilvēki, kas šajās dienās un iepriekš nonāca Seutā un arī otrā Spānijas anklāvā Ziemeļāfrikā – Meliljā, ir marokieši. Kā liecina ANO Bēgļu aģentūras regulāri apkopotie dati[3], liela daļa cilvēku, kas cenšas no Marokas – kā arī no Alžīrijas, Tunisijas un Lībijas – ieceļot Eiropā, šķērsojot Vidusjūru, nāk no Āfrikas valstīm. Precīzāk, no valstīm uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Tieši šiem cilvēkiem vēlos pievērsties šajā rakstā.

Dzīve Sāhelas reģionā: klimata pārmaiņas, vardarbīgi konflikti, sociālekonomiskā nedrošība

Uz brīdi vēl iegriezīsimies Marokas galvaspilsētā Rabātā, kur, iespējams, joprojām mājo kāds jaunietis vārdā Omārs[4]. Puisis ieradās Marokā 16 gadu vecumā, pēc divu gadu ceļojuma, pārsvarā ar kājām, no savas mītnes zemes Kamerūnas. Omāra tēvs miris viņam mazam esot, bet par mājās palikušo mātes un mazā brāļa likteni viņam nekas nav zināms.

Omārs pameta Kamerūnu 2017. gadā, glābjoties no Nigērijas islāmistu grupējuma “Boko Haram” īstenotās vardarbības. Radusies Nigērijas ziemeļaustrumu daļā divtūkstošo gadu sākumā ar mērķi cīnīties pret korupciju un netaisnību, ieviest islāma likumu (šaria) un ierobežot vesternizāciju, grupa “Boko Haram” sākotnēji vērsās pret policiju un citām valsts iestādēm. Sastopoties ar drastiskiem policijas un armijas pretsoļiem, grupējums pamazām radikalizējās un uzsāka uzbrukumus kristiešu baznīcām un skolām un arvien biežāk arī civiliedzīvotājiem, rīkojot reidus un sprādzienus ciemos un pilsētās, nolaupot un nogalinot iedzīvotājus. No 2014. gada “Boko Haram” izvērsa darbību arī Nigērijas kaimiņvalstīs Čadā, Nigērā un Kamerūnā, un kopš tā laika vairāk nekā trīs miljoni cilvēku šajā reģionā bijuši spiesti pamest savas mājas[5]. No šiem cilvēkiem vairāk nekā divi miljoni ir iekšēji pārvietotās personas Nigērijā, tuvu pie 800 tūkstošiem ir iekšēji pārvietotās personas Kamerūnā, Čadā un Nigērā. Šajās trīs valstīs uzturas arī vairāk nekā 300 tūkstoši bēgļu no Nigērijas[6].

Tā kā visas šīs valstis atrodas pie viena no lielākajiem saldūdens ezeriem Āfrikā – Čada ezera – tad par tām starptautiskā vidē bieži runā kā par humanitārās krīzes skarto Čada ezera baseinu. Papildus tiek minēts arī kritiskais stāvoklis plašākā Sāhelas reģionā[7], kas bez Čadas, Nigērijas, Nigēras un Kamerūnas ietver arī tādas valstis kā Senegālu, Mauritāniju, Mali, Burkinafaso, Sudānu un Eritreju. Viena no lielākajām problēmām šajā reģionā ir plaši izplatīta bruņota vardarbība, kurā iesaistīti daudzi un dažādi grupējumi – ne vien par “Islāma valsts Rietumāfrikas provinci” daļēji pārtapušais “Boko Haram” un citas ar “Islāma valsti” un “Al Qaeda” saistītas un nesaistītas grupas, bet arī bruņotas kopienu pašaizsardzības patruļas, reģionālās neatkarības cīnītāji, valstu armijas un policijas vienības.

Jāuzsver, ka plūstošo un mainīgo “konfliktu(-us) bez robežām”[8] nevar skatīt atrauti no citiem problemātiskiem faktoriem – tādiem kā nabadzība un sociālā nevienlīdzība, vāja vai vietumis iztrūkstoša valsts pārvalde un infrastruktūra, plaši izplatīta korupcija, ierobežota pieeja resursiem, iztikas līdzekļu un pārtikas nepietiekamība. Vēl viens būtisks apstāklis, ko nevar neņemt vērā, runājot par dzīvi Sāhelas valstīs un citās Āfrikas daļās pēdējos gados, ir klimata pārmaiņas. Kā norāda Pasaules Meteoroloģijas organizācija, vidējā temperatūra Āfrikas kontinentā kopš 20.gs. sākuma pieaugusi par 1°C, izraisot biežus karstuma viļņus un ekstremāli karstas dienas. Sāhelas reģions Āfrikā kļuvis par vienu no klimata pārmaiņu visvairāk skartajām vietām pasaulē. Par to liecina ilgstoši sausuma periodi un pēkšņas ekstremālas lietusgāzes un plūdi, pārtuksnešošanās un līdz ar to zemes un ūdens resursu izsīkums. Pēc Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) apkopotajām prognozēm, šai reģionā arī turpmāk gaidāmi ilgstoši sausuma periodi, gaisa temperatūrai paaugstinoties pusotras reizes ātrāk nekā vidēji pasaulē[9].

Klimata pārmaiņas īpaši asi izjūtamas tāpēc, ka Sāhelas iedzīvotāji iztiku pamatā gūst, nodarbojoties vai nu ar zemkopību (vairāk nekā puse), vai ar klejotāj-lopkopību (apmēram trešdaļa), vai arī ar zvejošanu (skaitliski mazākā daļa)[10]. Apstākļos, kad tradicionālajam saimniekošanas un dzīves veidam nepieciešamie dabas resursi ir jūtami sarukuši un sezonālās klimata izmaiņas vairs nav stabili prognozējamas (to vietā nākuši biežāki karstuma viļņi, garāki sausuma periodi, pēkšņas spēcīgas, plūdus izraisošas lietusgāzes), Sāhelas iedzīvotājiem ir stipri mazākas iespējas gūt pietiekamus iztikas līdzekļus. Turklāt ierobežota piekļuve zemes un ūdens resursiem nav tikai klimata pārmaiņu noteikta: to lielā mērā ietekmē bruņotu grupu un armijas vienību darbība, kas daudziem Sāhelas iedzīvotājiem liedz atgriezties mājās un izmantot savus zemes gabalus un ganību laukus. Došanās atpakaļ uz savām dzīvesvietām viņiem draud ar nāvi, nolaupīšanu un represijām gan no bruņoto grupu, gan no valstu armijas puses. Būtiski pieaugot iedzīvotāju – tai skaitā iekšēji pārvietoto personu un bēgļu – skaitam ārpus aktīvā konflikta zonām, dabas resursi tiek vēl vairāk noplicināti, un arvien biežāki kļūst strīdi par ūdens un zemes izmantošanu gan dažādu aroda grupu (visbiežāk, zemkopju un lopkopju) starpā, gan vienas amata grupas ietvaros. Visgrūtāk šai cīņā klājas ienācējiem no citiem rajoniem un kaimiņvalstīm (daļa no viņiem bruņotā konflikta dēļ bijuši spiesti pārvietoties pat vairākkārt!), arī sievietēm, kuru vīri vai tēvi ir aizturēti vai gājuši bojā. Sievietes bieži cieš arī no seksuālas izmantošanas galvenokārt no armijas karavīru puses.

Tradicionālie konfliktu risināšanas paņēmieni daudzviet vairs nedarbojas, un arī valsts iestādes

ne tuvu ne vienmēr piedāvā efektīvas alternatīvas. Nepārvarams iztikas līdzekļu trūkums un pienācīgu valsts pakalpojumu neesamība (piemēram, veselības aprūpes un izglītības jomās) mudina daudzus cilvēkus, īpaši jauniešus, pievienoties bruņotās pretestības grupām, kas piedāvā pārtiku, atalgojumu, reliģisku izglītību un citu atbalstu.

Veidojas apburtais loks: klimata pārmaiņas pastiprina daudzšķautņainu vardarbīgu konfliktu iemeslus (sociālo nevienlīdzību, nabadzību, vāju pārvaldību, korupciju u.c.) un padziļina humanitāro krīzi, savukārt ilgstošie vardarbīgie konflikti mazina kopienu iespējas piemēroties klimata pārmaiņām. Šis ir viens no galvenajiem secinājumiem Vācijā bāzētās domnīcas Adelphi 2019. gadā tapušajā pētījumā par klimata pārmaiņām un citiem sociāliem riskiem Čada ezera baseinā[11].

Šai reģionā notiekošais kalpo kā spilgts piemērs sarežģītajiem procesiem Sāhelas reģionā kopumā. Pēc ANO Humanitāro jautājumu koordinācijas biroja (OCHA) aprēķiniem, pērnā gada septembrī Čada ezera baseinā humānā palīdzība bija akūti nepieciešama 12,5 miljoniem cilvēku. Vairāk nekā 5 miljoni cilvēku nebija pietiekami nodrošināti ar pārtiku, un 4,5 miljonu bērni cieta no būtiska pārtikas trūkuma.  

Kāds mums ar to sakars?

 Pirmajā brīdī var šķist, ka problēmas tālās Āfrikas valstīs uz mums neattiecas, ka nemitīgie konflikti, nabadzība un citi sociālekonomiskie izaicinājumi ir pašu šo valstu valdību un iedzīvotāju izraisīti un tāpēc pašiem risināmi. Un tomēr – grūtības, ar kurām šodien cīnās cilvēki Sāhelā, vismaz daļēji ir veicinājuši pavisam citu pasaules reģionu iedzīvotāji. Ja piekrītam daudzu zinātnieku pētījumos balstītajai atziņai, ka klimata pārmaiņas ir reālas un cilvēku radītas, tad nevaram ignorēt arī faktu, ka tās vislielākā mērā veicina pasaules bagātākās valstis.

Precīzāk, divas trešdaļas no siltumnīcefekta gāzēm (galvenokārt ogļskābās gāzes CO2), kas ir par cēloni Zemes sasilšanai, rodas valstīs, kas ietilpst pirmajos 20 % pēc ienākumu un līdzekļu sadales pasaulē – tai skaitā Eiropas Savienības valstīs. Ja G20 jeb divdesmit pasaules lielāko ekonomiku grupa kopā rada 78 % no visiem CO2 izmešiem, tad piektdaļa nabadzīgāko pasaules valstu ir atbildīgas par kopumā 8,4 % izmešu[12]. Āfrikas valstu kopējais emisiju apjoms ir 7 %[13].

Tai pat laikā klimata pārmaiņu postošo ietekmi visvairāk izjūt tieši nabadzīgāko valstu iedzīvotāji. Klimata sasilšana, ko veicina ražošanas un patēriņa procesi bagātajās sabiedrībās, vistiešāk un skaudrāk izpaužas tādās vietās kā Sāhelas reģions. Atšķirībā no turīgajām sabiedrībām, nabadzīgo kopienu iespējas piemēroties klimata pārmaiņām, aizsargāt sevi un novērst potenciālos zaudējumus ir stipri ierobežotas.

Covid-19 pandēmija spilgti izgaismoja šo fundamentālo nevienlīdzību (kas, starp citu, pastāv arī nacionālā mērogā, bagāto sabiedrību ietvaros starp nodrošinātām un maznodrošinātām grupām). Mēs, rietumnieki, bijām spiesti uz laiku apstāties un apturēt savu brīvprātīgo, baudāmo mobilitāti – vai tā būtu ceļošana darba, mācību vai tūrisma nolūkos. Mēs skumām, jo bija jāsēž mājās. Nevarējām lidot uz Itāliju, Argentīnu, Indiju vai Taizemi, un nelidojot būtiski samazinājām savu individuāli radīto CO2 izmešu daudzumu.

Tikmēr neskaitāmi cilvēki, kas dzīvo krietni uz dienvidiem no mums, vēl aizvien bija spiesti

pārvietoties piespiedu kārtā. Viņi, ļoti iespējams, būtu gribējuši palikt mājās, bet nevarēja, jo tas apdraudēja viņu dzīvību un drošību. Šiem cilvēkiem bija jādodas prom, jo citas iespējas nebija.

Kad gatavojos pabeigt šo rakstu, Ženēvā bāzētais Iekšējās pārvietošanās monitoringa centrs (IDMC) publiskoja ziņojumu par iekšējās pārvietošanās tendencēm pasaulē 2020. gadā (GRID – Global Report on Internal Displacement 2021). Saskaņā ar šo ziņojumu, Āfrikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras tuksneša pērn iekšēji pārvietoties bija spiesti vairāk nekā 11,1 miljons cilvēku: gandrīz 6,8 miljoni cilvēku pameta mājas vardarbīgu konfliktu dēļ, un 4,3 miljonu cilvēku – pēkšņu ekstremālu dabas apstākļu dēļ. Kopējais iekšēji pārvietoto cilvēku skaits Subsahāras Āfrikā sasniedza vairāk nekā 24 miljonus cilvēku. No tiem 21,8 cilvēki atstājuši savas dzīvesvietas vardarbīgu konfliktu dēļ, un 2,3 miljoni – ekstremālu dabas apstākļu dēļ.  

Bēgļu straumes uz Eiropu?             

GRID ziņojuma autori aicina kritiski izvērtēt plašsaziņas līdzekļos un publiskās debatēs daudzkārt pausto viedokli, ka klimata pārmaiņas izraisīs plaša mēroga piespiedu pārvietošanos un jaunus starptautiskas migrācijas viļņus. Lai arī daži pētījumi uzrāda saikni starp klimata pārmaiņu veicinātiem konfliktiem un migrāciju uz rietumu valstīm[14], daudzi zinātnieki uzsver, ka konflikta un dabas katastrofu izraisīta pārvietošanās parasti notiek vienas valsts vai reģiona ietvaros. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas ies starptautisko migrācijas ceļu, izvēloties to kā risinājumu kompleksām dzīves problēmām, ko lielā mērā veicinājusi klimata sasilšana. Tomēr, kā norāda klimata pārmaiņu un migrācijas pētniece Karolīna Zikgrafa (Caroline Zickgraf), maz ticams, ka visi cilvēki, kas atstās savas dzimtās mājas dabas katastrofu skartos reģionos, varēs un gribēs izceļot uz Eiropu. Starptautiskai migrācijai ir nepieciešami dažādi resursi – ne tikai finanšu līdzekļi, bet arī sociālie tīkli, komunikācijas iemaņas, vīzas un, galu galā, fiziska spēja pārvietoties[15].

Kamerūnietis Omārs ir viens no salīdzinoši nedaudzajiem Čada ezera reģiona iedzīvotājiem, kas, glābjoties no bruņotiem uzbrukumiem, ne tikai šķērsoja savas valsts robežu, bet arī devās tālāk par kaimiņvalsti. Pēc Omāra vārdiem, viņam nebija konkrēta plāna nokļūt Marokā, viņš tikai gribēja pamest Kamerūnu un atrast jaunu dzīvesvietu, kur varētu mācīties vai strādāt. Ejot uz ziemeļiem, Omārs satika citus ceļotājus un pievienojās viņiem. Omārs pabija gan Nigērijā, gan Alžīrijā, kur viņam pat izdevās atrast gadījuma darbus. Tomēr valodas barjera ļoti apgrūtināja iztikas iespējas, tāpēc viņš devās tālāk, līdz nonāca Marokā. Un lai gan viņam ir, kur dzīvot, un dažreiz izdodas atrast gadījuma darbus, dzīves apstākļi ir smagi, iztikas līdzekļu ne vienmēr pietiek, un iespējas mācīties skolā nav. Omārs tomēr gribētu nokļūt Eiropā. Kopā ar Al-Azizu, draugu no Nigēras, un daudziem citiem cilvēkiem viņš mēģināja laivā pārpeldēt Gibraltāra šaurumu un sasniegt Spāniju, tomēr draugi tika notverti un atgriezti Marokā. Policija viņus arī vairākkārt bez iemesla aizturēja  Marokas ostas pilsētā Tanžerā, no kurienes iespējams saskatīt un varbūt arī sasniegt 30 km attālo Spānijas krastu.

Ja Omāram tomēr izdosies nokļūt Eiropā, neuzskatīsim viņu par sodāmu robežu pārkāpēju. Drīzāk par cilvēku, kas cenšas veidot savu dzīvi ļoti grūtos, brīžiem nepanesamos, apstākļos, ko ar saviem patēriņa (iepirkšanās, transporta, ceļošanas u.c.) paradumiem zināmā mērā esam veicinājuši arī mēs, Eiropas iedzīvotāji. Uzlūkosim Omāru kā cilvēku kam, tāpat kā mums, ir vajadzības un sapņi, vien stipri mazāk vai gandrīz nekādu iespēju tos īstenot.

Šodien ne tikai skolēni, bet arī valodas apguvēji daudz mācās tiešsaistē. Tā nav vide, kas pedagogam ļauj atpūsties. Attālināto mācību procesā saskaramies ar daudzām problēmām, piemēram, valodu skolotājiem jāpārzina ne tikai informācijas tehnoloģijas risinājumi un digitālie rīki, bet arī jāmāca valoda.

Daži mani ieteikumi, strādājot attālināti

1. Pielāgojiet savu darba stilu valodas mācīšanai tiešsaistē.

Videokonferenču tehnoloģiskie risinājumi ir mainījuši mācību procesu. Tomēr mācības tiešsaistē nevar pilnībā aizstāt klātienes nodarbības. Tikšanās ekrānā atšķiras no tiešas saskares, un skolotājam ir jāpielāgojas. Piemēram, attālināto nodarbību laikā var nedaudz pārspīlēt neverbālo izteiksmes līdzekļu izmantojumu – ķermeņa kustības, žestus utt. Dažreiz tas šķiet smieklīgi, bet studenti tā vieglāk saprot runāto.

2. Izmantojiet bezmaksas lietotnes un rīkus latviešu valodas apguvei.

Piemēram, Hellotalk, kur var mācīties valodu, tērzējot ar dzimtās valodas runātājiem visā pasaulē. Par brīvu!

3. Izmantojiet visas pieejamās digitālās iespējas savā labā.

Organizējot nodarbības jaunā vidē, varat radoši darboties pats, gan rosināt studentus.

Lai veidotu dažādas viktorīnas, izmantojiet tādu lietotni kā Kahoot (spēles un atraktīvi uzdevumi). Šādi organizēta valodas apguve un zināšanu pārbaude būs daudz interesantāka nekā tradicionāls tests. Ierasto rakstveida mājasdarbu vietā iedrošiniet studentus veidot jautras slaidrādes vai pašiem filmēt kādu materiālu. Jūs būsit pārsteigti, cik daudzveidīgas prasmes un zināšanas ir valodas grupas dalībniekiem. Ja kaut ko nezināt, jautājiet viņiem!

4. Pielāgojiet mācību darba formas attālinātām mācībām.

Dažādās videokonferenču platformās (Zoom, Skype un citas) studenti var strādāt arī grupās, tomēr mēģiniet ierobežot ekrānā lasāmā teksta daudzumu. Vairāk koncentrējieties uz runāšanas darbībām, piemēram, lomu spēlēm, jautājumiem un atbildēm, diskusijām.

5. Neaizmirstiet mācību saturā ietvert kultūras jautājumus.

Apvienojiet valodas apguvi ar kultūrizglītību, tas studentiem sniegs plašāku valodas kontekstu, atklās valodas būtību un veicinās vēlmi ceļot. Var izmantot Maps vai Google Earth (detalizēts pasaules globuss), lai izpētītu pilsētas un valsti, par kuru runājam mācību laikā. Var izpētīt Latvijas pilsētas, kultūras objektus, muzejus un pat restorānus.

6. Papildu resursi valodas mācīšanai.

• Latviešu valodas aģentūras tīmekļvietne Māci un Mācies (valoda.lv).
• Bezmaksas lejuplādējami audiofaili valodu sākotnējai apguvei http://www.goethe-verlag.com/book2/LV/LVPA/LVPA004.HTM. Šajā vietnē var kombinēt jebkuras divas no pārstāvētajām 50 valodām.
• Koplietošanas sociālā tīkla tīmekļa vietne YouTube, kur atrodamas gan animācijas filmas, gan dziesmas latviski u. c. video materiāli.
• Animācijas filmas, pasakas un dažādus uzdevumus var atrast vietnē Bērnistaba (lsm.lv).

Grūtākais vienmēr ir pats sākums. Lai mācību procesā palīdzētu pedagogiem un jauniebraukušajiem valodas apguvējiem, ir sagatavoti mācību palīgmateriāli (slaidrādes) 20 pirmajām attālinātajām nodarbībām A 1 valodas prasmes līmenim https://valoda.lv/macamies-macot-pedagogiem-un-valodas-apguvejiem/ , ko esam veidojuši projektā  „Latviešu valodas apguve, lai sekmētu trešo valstu pilsoņu iekļaušanos darba tirgū 2” (līgums Nr. PMIF/8/2019/3/01).

Kāpēc mācīt latviešu valodu kā svešvalodu pieaugušajiem? Atbilde ir vienkārša: skolotājs var saņemt tūlītēju atgriezenisko saiti par paveikto darbu. Tomēr latviešu valodas kā svešvalodas mācīšana var būt izaicinājums pat ļoti prasmīgam skolotājam. Nereti valodas apguvēji nezina nevienu vārdu latviski. Skolotājam ir jāpielāgojas ikviena valodas apguvēja individuālajiem mācību ieradumiem, un tam ir nepieciešama profesionālā pieredze, liela pacietība un nebeidzama radošā izdoma. Jo, lai veiksmīgi iemācītu valodu, ir jāizprot katra valodas apguvēja atšķirīgā kultūra, jāizpēta mācīšanās pieredze un pasaules uztvere. Šajā rakstā dalīšos savā personiskajā pieredzē, kas veidojusies, ilgus gadus pasniedzot latviešu valodu dažādu kultūru pārstāvjiem.

Mēs visi saprotam, ka valoda un kultūra ir nešķiramas. Valoda ir grūti izprotama ārpus kultūras vides, kurā tā tiek runāta. Un otrādi, ja mēs mācām valodu, ir jāizpēta gan konkrēto cilvēku kultūras nianses, pieredze, gan arī jāņem vērā profesionālās īpatnības. Piemēram, informācijas tehnoloģiju (IT) speciālistiem es piedāvāju viņiem saprotamas metodes un tematus, valodu pasniedzot kā konkrētu algoritmu, kas ir viens no programmēšanas un visas datoru zinātnes centrālajiem jēdzieniem. Mācot konkrētu gramatisko vielu, izmantoju klucīšu vai ķēdes principu. IT speciālistam, pat tikko uzsākot apgūt valodu, ir skaidri jāsaprot, ko viņš konkrētajā nodarbībā mācīsies, kāpēc un kā tas iekļaujas kopējā sistēmā. Kāpēc viņa dzimtajā valodā tas ir tā, bet latviešu valodā – citādi. Piemēram, kāpēc akuzatīvā galotnes mainās tieši tā un ko šis locījums nozīmē viņa valodā. Strādājot ar šīs profesijas pārstāvjiem, man ļoti noder salīdzināmās gramatikas principi. Proti, darbības vārdu “būt” lietojam tad, kad krievu valodā to varam tikai iedomāties (piemēram, “es esmu priecīga” un “es strādāju” krievu valodā būs “я (есть) радостная” un “я работаю”. Vieglāk ir ar angļu valodas lietotājiem, jo tur šis princips sakrīt.  

Kam tad būtu jāpievērš uzmanība, mācot latviešu valodu dažādu kultūru un subkultūru pārstāvjiem? Vai tās būtu paražas, ēdieni, pasākumi, uzskati, vērtības vai uzvedība? Varbūt mācīšanas un mācīšanās procesa atšķirības? Es teiktu, ka pilnīgi viss ir svarīgs, – sākot no izglītojamo dzimtās valodas un skaņu izrunas īpatnībām, līdz pat ēdienam, filmām un mākslai. Te kā piemēru atkal vēlos minēt IT speciālistu interesi par filmu “Zvaigžņu kari”, kura ir lieliska nodarbības tēma, jo piedāvā konkrētajai cilvēku grupai saprotamus tēlus, emocijas un jēdzienus.

Latviešu valodas apguvēji no Ķīnas

Ķīnā izglītība un izglītošanās tiek uztverta ļoti nopietni un formāli, tādēļ arī no skolotāja viņi sagaida, ka viņš mācīs tieši to, kas viņiem ir jāzina. Cilvēkiem no Āzijas ir grūtības izrunāt skaņas “l” un “r”. Taču bieži skolotāji neapzinās, ka viņu kursanti patiešām nedzird šo skaņu atšķirību.

Ķīniešu kursantiem ir grūti izprast dažus līdzskaņus (piemēram, vārdos transports, draugs), jo viņu dzimtajā valodā nekā tamlīdzīga nav. Iesaku spēlēt dažādas izrunu spēles (skat. zemāk), lai praktizētu un uzlabotu šo līdzskaņu izrunu.

Ķīniešu kursantiem ļoti patīk mājasdarbi un dažādas gramatikas tabulas. Dažreiz kursantiem liekas, ka svarīgāk ir pildīt dažādus gramatiskus uzdevumus, nevis iesaistīties komunikācijā.

Šai pieaugušo auditorijai iesaku pēc iespējas vairāk izmantot dažādus fonemātiskos vingrinājumus, pievēršot uzmanību galotņu izrunai. Varat arī izvēlēties teikumu un ritmizēt to, izmantojot plaukšķināšanu, sišanu ar kājām vai mūziku.

Vjetnamieši

Vjetnamiešiem ir daudzas līdzības ar valodas apguvējiem no Ķīnas (to gan nevar attiecināt uz entuziasmu pildīt mājasdarbus). Taču, pat ja vjetnamieši labi zina angļu valodu, saprast viņus ir diezgan grūti. Ir gadījies, ka tie, kam angļu valoda ir gandrīz dzimtās valodas līmenī (piemēram, valodas apguvējiem no Marokas vai Nigērijas), nespēj saprast kursantus no Vjetnamas. Tādēļ kā vienu no galvenajiem uzdevumiem sev izvirzu dažādu fonemātisko vingrinājumu izmantošanu, īpašu uzmanību veltot galotņu izrunai.

Maniem kursantiem no Vjetnamas nepatīk atrasties uzmanības centrā, bieži viņi vēlas būt nepamanīti. Vēl vjetnamieši nelabprāt izsaka savas domas, jūtas vai viedokli. Runāšanas laikā viņi izteikti baidās kļūdīties. Neesmu izpētījusi, bet domāju, ka šī īpatnība varētu būt saistīta ar viņu skolas pieredzi.

Lai gan lielākā daļa Āzijas valodu ir tonālas, piemēram, ķīniešu, taju un vjetnamiešu valoda, tomēr manā pieredzē tieši kursantiem no Vjetnamas ir visgrūtāk runāt latviski. Bieži vien saprast to, ko viņi vēlētos pateikt, ir diezgan grūti, pat ja vārdu krājums ir pietiekošs. Kursantiem ir problēmas arī iemācīties pareizu intonāciju.

Vjetnamiešiem latviešu valodas runā bieži trūkst vārda pēdējās zilbes vai arī tā ir mīkstināta, piemēram, iet – ietj, melns – meļņš. Grūtības sagādā arī līdzskaņu kopu “dz” un “dž” izruna.

Gatavojoties nodarbībām un domājot gan par skaņu izrunu, gan par pareizas intonācijas lietošanu, iesaku izmantot metodisko materiālu “Valodas (runas un rakstu) attīstības veicināšana bērniem vecumā no 5 līdz 8 gadiem” (http://ejuz.lv/skanas). Dažādus runas vingrinājumus var atrast arī šeit: (http://ejuz.lv/paraugu).

Arābu valodā runājošie

Mācot latviešu valodu arābiem, skolotājam ir vairāki izaicinājumi, tajā skaitā pilnīgi atšķirīgā rakstīšanas sistēma un atšķirības latviešu un arābu valodas gramatiskajās sistēmās. Tā kā arābu valodā nav lielo un mazo burtu, kursanti bieži teikumos jauc lielos un mazos burtus. Var rasties arī specifiskas problēmas, kas izriet no iepriekšējās mācīšanās pieredzes un izpratnes par skolotāja lomu.

Sākot mācīt latviešu valodu, iesaku īpašu uzmanību pievērst darbības vārda “būt” lietojumam, jo tas sagādā īpašas grūtības. Piemēram, arābu valodas pratējs teiks, “es skolotājs” vai “es vīrietis”, nevis “es esmu skolotājs”, “es esmu vīrietis”. Kā papildmateriālu iesaku izmantot dažādus sagatavošanas e-kursus, piemēram, http://ejuz.lv/esesmu.

Izglītojamajiem no arābu valstīm bieži rakstīšana nav tik svarīga kā runāšana, tāpēc viņi nelabprāt tam velta laiku. Vienmēr ir jāseko līdzi, lai viņi uzrakstītu to, kas paredzēts nodarbībā. Savukārt mācīt darbības vārdu nolieguma formu (piemēram, peldu – nepeldu, eju – neeju) ir viegli, jo viņu valodā tas ir līdzīgi.

Vēl dažas pārdomas un ieteikumi

Strādājot ar iesācējiem, vislabāk ir lietot ļoti vienkāršus teikumus. Centieties izmantot vienkāršu vārdu krājumu un nepārejiet pie sarežģītiem gramatikas likumiem, kamēr jūsu kursanti nav sapratuši gramatikas pamatus.

Izmantojot dažādas valodas mācīšanas un mācīšanās aktivitātes,  ir jāatceras, ka dažiem kursantiem, ņemot vērā kultūru atšķirības, nebūs ērti vai pat nepatiks dziedāt kopā, lasīt skaļi, izmantot mūziku, apspriest noteiktas tēmas vai izmantot noteiktus attēlus.

Ja neesat pārliecināti par kaut ko, vienmēr jautājiet saviem kursantiem, meklējiet līdzības viņu valodā, izmantojiet attēlus, tulkošanas sistēmas, dziesmas, drāmas metodes paņēmienus. Ja es jūtu, ka ir grūtības ar kādas skaņas izrunu, cenšos meklēt kaut ko līdzīgu viņu valodā. Te man palīdz tie kursanti, kuriem ir labas angļu vai krievu valodas zināšanas. Piemēram, mūsu skaņa “o” ķīniešu valodā ir vārds “es”, tāpat latviešu skaņas “ķ” un “ģ” var atrast krievu vārdos “Артём” un “Дёма”. Ja tas palīdz saprast, kā konkrētā skaņa tiek izrunāta, tad mērķis ir sasniegts.

Strādājot ar dažādu valstu pārstāvjiem, cerēt uz to, ka varēsiet izmantot paralingvistiku (piemēram, balss modulācijas, žestus, mīmiku), ir diezgan nereāli, jo daudzām tautām tā būs atšķirīga (piemēram, indiešiem).

Mācot latviešu valodu kā svešvalodu dažādu kultūru pārstāvjiem, var izmantot zibkartītes (kartītes, kas paredzētās ātrai demonstrēšanai, – uz necaurspīdīga materiāla iespiesti vārdi, cipari vai attēli). Lielisks materiāls ir Latviešu valodas aģentūras izstrādātais attēlu kartīšu komplekts „Sāksim runāt latviski!ˮ: http://ejuz.lv/kartites.

Papildus augstāk minētajam, var izmantot arī autentiskus materiālus, piemēram, ierakstiet Google meklētājā “reklāma latviski”, un jūs varēsiet izvēlēties tematam un valodas līmenim atbilstošas reklāmas latviešu valodā. Sākot mācīties valodu, ne tikai attēls ir palīglīdzeklis, bet arī to papildinošais teksts. Valodas apguvēji var daudz iemācīties, arī pētot reklāmas rakstus.

Izpratnes veidošanai par latviešu valodu un kultūru lieliski noder arī videofilmas. Interesantus videofragmentus var atrast šeit: http://ejuz.lv/videofr. Un nebaidieties izmantot interneta resursus – Google var atrast lieliskas idejas un materiālus latviešu valodas mācīšanai (animācijas filmas, dziesmas, dialogus utt.).

Mācot skaitļa vārdus vai pulksteņa laikus, man ļoti patīk izmantot vietni https://time.is/lv/. Tā noder, arī apgūstot pilsētu nosaukumus (lapas apakšā atrodas pasaules pilsētu nosaukumi latviski, noklikšķinot uz tiem, jūs redzat, cik šobrīd ir pulkstenis konkrētajā vietā, kā valsts, pilsētas nosaukums rakstāms latviski).

Un vēl! Galu galā, valoda ir kultūras verbāla izpausme. Tā atspoguļo mūsu kā tautas pieredzi. Mongoļu valoda satur bagātīgu vārdu krājumu, kas saistīts ar dzīvniekiem, franču valoda ir ēdienu nosaukumu valoda, bet latviešu valoda, manuprāt, ir dabas – mežu, jūras, ezeru – valoda.

Sarunās par darbaspēka imigrāciju Latvijā gan politiķu vidū, gan sabiedrībā kopumā bieži tiek izceltas divas iebraucēju grupas – darba imigranti un augsti kvalificētie imigranti. Turklāt, katrai no šīm grupām tieši vai netieši tiek piešķirts vērtējums, darba imigrantus uztverot par sliktajiem vai nevēlamajiem imigrantiem, bet augsti kvalificētos – par labajiem un vēlamajiem imigrantiem. Vai šie apzīmējumi ir patie- si un taisnīgi? Ko tie nozīmē politikas veidošanas kontekstā un kā tie ietekmē sabiedrības attieksmi?

Pirms atbildēt uz šiem jautājumiem, ir vērtīgi apskatīt, kādas izcelsmes un cik imigrantu atbilst katrai kategorijai šodienas Latvijā. Jāatzīmē, ka šeit apskatu tikai nodarbinātības nolūkos ieceļojušos, nevis visus iebraucējus no šīm valstīm (piemēram, te nav iekļauti studenti vai ģimenes apvienošanas nolūkos ieceļojušie). Tāpat, lai labāk izprastu tieši pēdējo gadu dinamiku, šeit apskatīti tikai tie iebraucēji, kuriem ir termiņuzturēšanās atļaujas jeb kuri ieceļojuši Latvijā pēdējo 5 gadu laikā.

Vispirms, jāsaka, ka darba nolūkos ieceļojušie abās kategorijās – augsti kvalificēti un pārējie nodarbinātie – nāk no tām pašām valstīm. Ir nepārprotams, ka biežāk sastopamās izcelsmes valstis ir mūsu reģiona valstis – Baltkrievija, Krievija, Lietuva, Ukraina. Nākamajā grafikā pēc pirmreizēji izsniegto termiņuzturēšanās atļauju skaita redzams, ka vienīgā valsts, no kuras ieceļojušo kvalificēto darbinieku skaits pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, ir Indija – vēl 2017. gadā tās bija 19 personas, taču 2018. gadā – 119 personas. Savukārt citu nodarbināto vidū straujāk pieaudzis vien no Ukrainas ieceļojušo skaits. Vienlaikus, jānorāda, ka iebraukušo portretu ik gadu raksturo arvien pieaugoša dažādība.

Taču šeit vietā norādīt, ka lai gan visi, kas ieceļo kvalificētas nodarbinātības nolūkos, ir ar atbilstošu izglītību un izpildījuši specifiskus kritērijus imigrācijai, tas nenozīmē, ka pārējiem iebraukušajiem nodarbinātajiem kvalifikācija ir zema. No 2017. gadā ieceļojušiem trešo valstu pilsoņiem – darbiniekiem, divas trešdaļas jeb 66% bijuši ar augstāko, profesionālo vai arodizglītību. Taču, līdzīgi kā Latvijas valstspiederīgo emigrācijā, ekonomisku motīvu vadīta migrācija liek pieņemt arī tādu nodarbinātību, kas ne vienmēr ir atbilstoša iegūtajai kvalifikācijas pakāpei. Tomēr viņu nodarbinātības veids Latvijā, līdz ar uztverto spiedienu Latvijas darba tirgum un atalgojuma politikai, liek šo iebraucēju grupu uztvert kā mazāk vēlamu vai pat kā problēmu.

Patiesi, tikai 16% Latvijas iedzīvotāju saskata imigrāciju no ārpus-ES valstīm kā iespēju, un vēl 24% kā iespēju un problēmu vienlaikus. Lielākā respondentu daļa tomēr saskata imigrāciju kā problēmu un nesaredz iespējamo pienesumu Latvijas ekonomikai un izaugsmei. Tas sarežģī viedās imigrācijas procesus jeb to kvalificēto speciālistu uzturēšanos Latvijā, kuri tiek pieskaitīti ‘vēlamajai’ imigrācijas kustībai, jo Latvijas sabiedrība ir noskaņota negatīvi, kas rada tiešas un netiešas diskriminācijas izpausmes. Zems sabiedrības iecietības un atvērtības līmenis ir viens no TOP4 faktoriem, kādēļ izlemt par labu dzīvei kādā valstī vai pilsētā.

"Negatīvs sabiedrības noskaņojums pazemina Latvijas konkurētspēju arī par tiem iebraucējiem, kurus domājam, ka šeit gaidām."

Pašreizējā sabiedrības izpratne par imigrāciju sarežģī arī saprātīgas imigrācijas un integrācijas politikas veidošanu, jo politiskais diskurss par cilvēkiem, kuru prasmes ir un arī turpmāk var būt noderīgas dažādās Latvijas ekonomikas nozarēs, turpina nostiprināt un leģitimizēt dalījumu vēlamajos jeb labajos un nevēlamajos jeb sliktajos iebraucējos, lai gan to izcelsme ir līdzīga. Tomēr saprātīgai, izsvērtai integrācijas politikai jātiek radītai un ieviestai vispirms, lai līdz ar tās rezultātu atspoguļošanu pakāpeniski mainītos arī sabiedrības noskaņojums. Situācijā, kad Latvijas darba tirgus jau pieredz darbaspēka piesaisti no ārvalstīm, ir tuvredzīgi joprojām kategorizēt šeit jau ieceļojušos cilvēkus par mazāk vēlamiem vai par problēmu.

"Darba nolūkos iebraukušie jau atrodas Latvijā, tāpēc ir īpaši svarīgi veicināt cilvēcīgu un iekļaujošu vidi."

Ņemot vērā nodarbinātības nolūkos ieceļojošo iebraucēju izcelsmi, ir iespējams, ka ikdienas saskarsmē to nodarbošanās veids un kvalifikācija paliek neredzama. Turklāt pašreizējais nodarbošanās veids ne vienmēr norādīs uz viņu kvalifikāciju. Tāpēc apzīmēt ‘vēlamos’ un ‘nevēlamos’ iebraucējus ne vienmēr ir taisnīgi, jo tas balstīts tikai šā brīža momentuzņēmumā, ja vispār. Politikas veidošanas kontekstā šie apzīmējumi rada zināmu apburto loku, kur izmantotie termini leģitimizē šādu iedalījumu arī sabiedrības acīs, savukārt sabiedrības noskaņojums tiek izmantots par attaisnojumu noteiktas politikas izveidē.

Dažādas imigrācijas kategorijas pastāv un pastāvēs, tomēr dažādās likumīgas imigrācijas kategorijas nebūtu jāsaista ar šo personu vēlamību. Mēs vienmēr nevarēsim izvērtēt, kādi ir bijuši iemesli personām pamest viņu iepriekšējo mītnes vietu, bet mēs varam izmērīt šo personu pienesumu Latvijas sabiedrībai, kā arī radīt apstākļus, lai to paaugstinātu. Tā arī būtu vieda un vēlama imigrācijas un integrācijas politika.

Marta sākumā - 2.-3.martā - Briselē notika jau trešais Eiropas Migrācijas forums. Pasākumā, kuru atklāja Eiropas Savienības Migrācijas un iekšlietu komisārs Dimitris Avramopoulos, piedalījās apmēram 120 nevalstisko organizāciju parstāvju no Eiropas Savienības (ES) un kaimiņvalstīm, ES dalībvalstu institūciju, reģionu un pašvaldību pārstāvji.

Reti kurš termins ir mulsinošāks par šiem diviem. Tāpēc saprotams, ka arī no klientiem – trešo valstu pilsoņiem - bieži vien dzirdam: „Kas es par „trešās valsts piederīgo”, neesmu taču no ekonomiski mazattīstītas valsts!”. Žēl, ja šāda neizpratne kļūst par iemeslu tieši šai mērķa grupai pieejamo bezmaksas pakalpojumu neizmantošanā. Mēģināsim situāciju labot, izskaidrojot šo terminu nozīmi.

Kas ir „trešās valstis” un „trešo valstu pilsoņi/valstspiederīgie”?

„Trešā valsts” ir ekonomiski neitrāls termins, ko lieto migrācijas jeb cilvēku pārvietošanās kontekstā. Tam nav nekāda sakara ar izcelsmes valsts ekonomiskās vai kultūras attīstības līmeni. Tādas valstis kā Jaunzēlande, Kanāda, Hondurasa, Krievija, Japāna vai Nigērija Latvijas iedzīvotājiem ir „trešās valstis”. Eiropas Savienībā (ES) ar šo terminu apzīmē visas valstis, kas nav ES dalībvalstis, ne Eiropas Ekonomiskās zonas (bez ES te ietilpst arī Islande, Norvēģija un Lihtenšteina) dalībnieces, ne arī Šveice. Pavisam vienkāršiem vārdiem – Latvija mums ir „pirmā valsts”, minētās ES, Eiropas Ekonomiskā zona un Šveice ir „otrās valstis”, ar kurām mūs saista īpašas līgumattiecības, bet visas pārējās ir „trešās valstis”. Iespējams, tas neizklausās necik labskanīgi, taču tāda ir termina juridiskā izcelsme.

„Trešā valsts” ir jēdziens, ko lieto arī attiecībā uz konsulārajiem pakalpojumiem – ceļošanas vīzu izniegšanas kārtību, gadījumos, ja nepieciešama vīza ieceļošanai citā („otrajā”) valstī, neatrodoties savā („pirmajā”) valstī. Tas var notikt, piemēram, ja Latvijā nav šīs vēstniecības vai konsulāta. Tad nākas aizgādāt savu ceļošanas dokumentu (parasti – pasi) uz kādu „trešo” valsti, kur atrodas tās valsts konsulāts, uz kuru vēlamies ceļot. Var arī gadīties maršrutu mainīt, jau atrodoties ārpus Latvijas. Tad nekas cits neatliek, kā meklēt tuvāko attiecīgās valsts vēstniecību vai konsulātu.

„Trešās pasaules valsts” nozīmē pavisam ko citu.

Kas ir „trešo pasaules valstu” iedzīvotāji?

Jēdzienu „trešā pasaule” radīja franču antropologs un demogrāfs Alfreds Sovī (Alfred Sauvy) 1952.gadā. Tas atrodams viņa rakstā  „Trīs pasaules, viena planēta”  žurnālā L’Observatour tā paša gada 14. augusta numurā.  Piecdesmito gadu sākumā bija skaidrs, ka planētas politiskā, ekonomiskā  un arī militārā kārtība pēc Otrā pasaules kara bija nozīmīgi mainījusies, nostiprinoties divām pretstāvošām sistēmām, kas bija sākušas veidoties jau agrāk – apmēram divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs, kad daļa pasaules strauji industrializējās, bieži arī uz savu koloniju un to dabas resursu rēķina.  Strauju industriālās attīstības tempu tās saglabāja arī divdesmitā gadsimta otrajā pusē, taču kolonijas tika pamazām zaudētas. Gadsimta pirmajā pusē, pēc 1917.gada izveidojās arī dažas valstis ar pavisam citu ekonomisko modeli, kā PSRS un Ķīnas Tautas Republika. Tās arī industrializējās, bet to ekonomika tika centrāli plānota un to dominējošā un vienīgā oficiālā ideoloģija bija komunistiska. Pēc Otrā pasaules kara, šai sistēmai pievienojās vēl virkne PSRS satelītvalstu, kuras oficiālajos nosaukumos dēvējās par „sociālistiskajām” vai „tautas republikām”.

Šīs divas sistēmas tad arī Sovī sauca par, attiecīgi, „pirmo” un „otro pasauli”. Taču viņš ievēroja arī, ka gluži visas pasaules valstis tādā modelī neiekļāvās – ne ekonomiskā, ne politiskā ziņā. Eksistēja vēl arī „trešā pasaule”. Sovī nebūt neizturējās pret valstīm, kas neietilpa šajā divu ekonomisko un ideoloģisko sistēmu modelī, nicinoši. Varētu teikt, gluži otrādi – viņš bija norūpējies, ka to intereses nav pietiekami pārstāvētas un aizstāvētas. „Galu galā šī ignorētā, ekspluatētā, nievātā trešā pasaule arī vēlas tikt uzklausīta”, viņs rakstīja.  Sovī radīto apzīmējumu sāka lietot jo plaši, gan žurnālistikā, gan akadēmiskos tekstos. Tiesa,  gluži konsekvents  un nepārprotams šis dalījums nebija. Daži „trešo pasaules valstu” grupā ieskaitīja visas tā dēvētās „nepievienojušās valstis” jeb tās, kas nebija pievienojošās ne NATO, ne Varšavas līgumam, ne citiem militāriem blokiem. Tātad arī tādas ekonomiski ļoti attīstītas zemes kā Zviedrija, Somija vai Austrija. Citi lietoja ģeogrāfisku principu, par „trešo pasauli„ dēvējot visu, kas atradās uz dienvidiem no ASV un Eiropas. Vēl citi turējās pie ekonomiskiem kritērijiem, par trešās pasaules valstīm saucot tās zemes, kuru ekonomikās liels īpatsvars joprojām bija tradicionālai lauksaimniecībai un bija saglagājusies arī krasa  ekonomiskā nevienlīdzība. „Trešās pasaules valstis” patiesībā jau no paša sākuma nebija veiksmīgs jēdziens, lai cik populārs tas būtu. Vēl jo prolemātiskāks tas ir šobrīd, pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma Eiropā. Arī ekonomiskā dinamika ir cita. Pie kuras „pasaules” pieskaitīsim joprojām oficiāli komunistisko, bet ekonomiski laikam taču kapitālistisko lielvalsti Ķīnu?

„Trešās pasaules valstis” ir apzīmējums, kas joprojām tiek lietots, tagad arī paralēli izmantojot jēdzienu „jaunās industrializācijas valstis” – attiecībā uz tādām zemēm, kā Brazīlija, Meksika un, jo īpaši „Āzijas tīģeriem” Honkongu, Singapūru, Taivānu un Dienvidkoreju, kuru ekonomiskās attīstības tempipatlaban ir straujāki nekā daudzām Eiropas valstīm. Tomēr „trešās pasaules” problēmas ir tās pašas, kas pirms piecdesmit gadiem. Tā ir nabadzība, zems vidējais dzīves ilgums un izglītības līmenis, dzimumu nevienlīdzība, nepietiekama veselības aprūpe un augsta korupcija, dažkārt arī politiska nestabilitāte. Globalizācijas procesi turklāt ir bijuši pret šīm zemēm netaisni, to parādi ir auguši.

Tādēļ nav brīnums, ka „trešās pasaules valsts” var šķist nievājošs jēdziens. Domāju, no tā lietošanas vajadzētu izvairīties pavisam, bet jebkurā gadījumā jāatceras, ka „trešā pasaule” un „trešās valstis” ir dažādas lietas.

Viedoklis tapis projekta "Informācijas centrs imigrantiem" ietvaros. Projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

Šobrīd  cilvēce pārdzīvo sarežģītu laiku, jo ir kļuvušas biežākas vardarbības un terorisma izpausmes, un atsevišķi cilvēki tās saista ar reliģiju, tostarp arī ar Islāmu. Patiesi, Dievišķais likums (Šariats) aicina mūs veicināt labus darbus un stāties pretī ļaunumam. Reliģiozitāte un dievbijība nav ekstrēmisms, cietsirdība, atpalicība vai fanātisms. Visaugstākais dāvā labklājību un veiksmi tiem, kuri ievēro Viņa Likumus, neatkarīgi no laika un cilvēka atrašanās vietas.

Šobrīd  cilvēce pārdzīvo sarežģītu laiku, jo ir kļuvušas biežākas vardarbības un terorisma izpausmes, un atsevišķi cilvēki tās saista ar reliģiju, tostarp arī ar Islāmu. Patiesi, Dievišķais likums (Šariats) aicina mūs veicināt labus darbus un stāties pretī ļaunumam. Reliģiozitāte un dievbijība nav ekstrēmisms, cietsirdība, atpalicība vai fanātisms. Visaugstākais dāvā labklājību un veiksmi tiem, kuri ievēro Viņa Likumus, neatkarīgi no laika un cilvēka atrašanās vietas.

Islāma reliģija vienmēr ir vērsusies pret terorismu un galējībām. To apliecina Pravieša Muhameda, lai miers ar Viņu, Hadīts (teiciens): „Vairieties no pārmērībām un galējībām reliģijā, jo daudzi pirms jums ir gājuši bojā galējību dēļ reliģijā.”

Ekstrēmisma un terorisma ideoloģija ir noteiktu cilvēku un grupējumu ideoloģija. Šie cilvēki un grupējumi izplata savu postošo ideoloģiju sabiedrībā, PAT JA PAŠI TIEŠI NEPIEDALĀS NOZIEGUMU IZPILDĒ, un melīgi uzdod savu kroplo, pretcilvēcisko ideoloģiju par īsteno Islāma mācību.

PATIESĪBA IR JĀSKAIDRO, diemžēl šobrīd ir ļoti maz cilvēku, kuri spētu atmaskot postošas, musinošas ideoloģijas, uz kurām balstās kļūdaina izpratne, kas noved pie meliem un vērtību aizvietošanas, atšķirību nonivelēšanās starp labo un ļauno, patiesību un maldiem reliģijas jautājumos. 

Pret Islāmu un musulmaņiem vērsts naidīgums pamatā ir balstīts uz virkni melīgu fatvu (autoritatīvs juridisks spriedums), kuras izstrādājuši VILTUS SLUDINĀTĀJI EKSTRĒMISMA IDEOLOĢIJAS PIEKRITĒJI. Tieši uz tām atsaucas pret Islāmu naidīgi noskaņoti cilvēki. Šīs fatvas kalpo par pamatu ekstrēmistiskām ideoloģijām un spēcīgi iespaido visu Islāma pasauli. Tas notiek uz tumsonības fona, turklāt teologu (Islāma zinātnieki) skaits, kuri dziļi iepazinuši patiesību, nav liels.

Ir godīgi zinātnieki, kuri dalījušies ar autentiskām zināšanām un pieredzi. Izcilākie Imāmi (vadītāji) „Ahlus-Sunnah Wal-Jama`ah (Pravieša Muhameda, lai miers ar Viņu, īstenās mācības piekritēji)”  ir sarakstījuši diženus darbus, kuros sniegtas skaidras atbildes un neapstrīdami pierādījumi pret maldīgajiem novirzieniem un sektām, kuras cenšas ieviest Islāmā Šariatam neatbilstošus jauninājumus, kuri kropļo tā būtību. KĀ TEICIS VIENS NO ŠIEM IMĀMIEM BADRUDDIN AZ-ZARKASHI GRĀMATĀ „Tasnif al-Masami”: „Patiesi, TAISNĪGO IMĀMU sūtība ir stāties pretī tiem, kuri izplata maldus un ievieš Reliģijas postulātiem neatbilstošus jauninājumus". 

MŪSDIENĀS EKSTRĒMISTI IZMANTO RELIĢIJU VIENKĀRŠU CILVĒKU MALDINĀŠANAI, jo īpaši vāju un nezinošu cilvēku. Pēdējās desmitgadēs reliģiskā ziņā izglītotu cilvēku skaits pasaulē ir ievērojami sarucis, UN ĪSTENUS GARĪGOS APGAISMOTĀJUS "NOMAINĪJUŠI" ĪPAŠI APMĀCĪTI SEKTU SLUDINĀTĀJI. CILVĒKIEM, KURI ALKST APGŪT ZINĀŠANAS PAR ISLĀMU UN NESPĒJ ATŠĶIRT PATIESU INFORMĀCIJU NO SEKTANTU IZDOMĀJUMIEM, ekstrēmistu organizācijas un teroristi iedveš galējus uzskatus un nostādnes, kā rezultātā cilvēki masveidā pieslienas šādām organizācijām un kļūst par teroristiem.

Kā rīkoties šādā situācijā?

Ir iespējams stāties pretī ekstrēmistu ideoloģiskajam spiedienam, kas šķeļ un rada jukas musulmaņu kopienā. Taču, lai šāda pretimstāvēšana būtu sekmīga, jādarbojas divos virzienos vienlaicīgi:
• pirmkārt, jāsniedz cilvēkiem patiesas zināšanas par ISLĀMA reliģiju *, kuras bijīgi saglabājušas iepriekšējās ticīgo paaudzes;
• otrkārt, jābrīdina par maldīgām nostādnēm, kuras propagandē dažādas sektas, tostarp tās, kuras sevi dēvē par Islāma centriem un organizācijām.

TIKAI VIENOTI MĒS VARAM STĀTIES PRETĪ UN PIEVEIKT TĀDU PARĀDĪBU KĀ TERORISMS, NO KURA ŠOBRĪD CIEŠ VISA PASAULES SABIEDRĪBA.

*Islāms ir arābu termins, kas tiek izmantots kā reliģijas nosaukums, kuru praktizēja visi Dieva Pravieši un Vēstneši. Islāms ir ticība Vienīgajam Dievam, tā pielūgšana atbilstoši Šariatam (t.i. Dievišķajam likumam).

Islāms nav jauna reliģija: visiem Praviešiem un Vēstnešiem bija viena Ticība, viena pārliecības, viņi visi aicināja cilvēkus ticēt Vienīgajam Dievam un ievērot Viņa Likumus, tātad aicināja cilvēkus kļūt par islamticīgajiem. Islāms ir arī Eņģeļu reliģija, kuru tie piekopa, pirms tika radīti cilvēki.

Pravieši un Vēstneši nāca no dažādām tautām. Tā kā pēdējais Pravietis bija arābs, šobrīd pasaulē ir plaši izplatīti tādi reliģiskie termini arābu valodā kā "„halal” (atļauts), „haram” (aizliegts), „Islāms” (padevība Vienīgajam Dievam), „Šariats” (Dievišķais likums) u.c.

Musulmaņi tic Allāham. Allāhs ir Visaugstākā vārds un tas gan arābu, gan citās valodās nozīmē „Dievs”. Diemžēl ir cilvēki, kuri izrunā vārdu „Allāhs”, bet neizprot tā būtību un tic kam citam, ko dēvē par Dievu.

Musulmaņi atzīst un tic tam, ka Dievs ir Vienīgais Radītājs un Viņš ir radījis visu. Ko nozīmē „Dieva radīts”? Tas nozīmē, ka sākumā nebija nekas, tikai Dievs, bet Viņš pastāvēja un Viņa pastāvēšana ir mūžīga, tai nav sākuma.

Allāhs nelīdzinās tam, ko Viņš ir radījis. Viņš atšķiras no visa pēc Būtības, Atribūtiem un Darbiem. Radītājs nelīdzinās nekam, ko mēs spējam iedomāties. Tam tic musulmaņi. Musulmaņi saka, ka Dievam nekas nav vajadzīgs, kas Viņš nekur neatrodas, neaizņem kādu vietu, jo ir pastāvējis pirms visa, kas ticis radīts, un pēc visa radīšanas pastāv nemainīgs, nepārejot no viena esības stāvokļa citā. Dievs nelīdzinās nekam no radītā.

Par Praviešiem musulmaņi izsakās šādi: musulmaņi nešauboties tic visiem Praviešiem, sākot ar Pravieti Ādamu un beidzot ar Pravieti Muhamedu, lai miers ar Viņiem, tostarp Praviešiem Musam (Mozus) un Isam (Jēzus), Ibrahīmam (Ābrams), Nuham (Noass) un visiem pārējiem. Kopā Dievs ir sūtījis aptuveni 124 tūkstošus Praviešu.

Musulmaņu pienākums ir mīlēt un ticēt visiem Praviešiem. Musulmaņi saka: „Isus, Merjamas dēls”, bet latviski tas būs „Jēzus, Marijas dēls”, un attiecīgi runa ir par vienu un to pašu cilvēku. Tas pats attiecas arī uz citiem Praviešiem, piemēram: Musa – Mozus, Ibrahīms – Ābrams, Nuhs – Noass utt.

Pravieši sludināja ticību Vienīgajam Dievam, Viņi visi bija musulmaņi pēc Ticības. Vienīgā atšķirība ir tā, ka dažādos laikos pastāvēja atšķirīgi Šariati (Dievišķie likumi), un ticīgajiem bija jāievēro sava laika Likumi. Visi musulmaņi tic, ka Ādams un Hava (Ieva), lai miers ar Viņiem, bija pirmie cilvēki un visi pārējie ir viņu bērni, pēcteči. Pravietim Ādamam Allāhs deva Šariatu (Likumus), kuri bija spēkā tajā laikā. Ierodoties jauniem Vēstnešiem, Dieva likumi, kuri noteica rituālus, varēja mainīties (piemēram, mainījās obligāto lūgšanu (salāhu) skaits dienā, mainījās ar gavēni, laulāšanos saistīti, kā arī citi jautājumi). Jāmin tas, ka daži likumi saglabājas nemainīgi visos laikos, piemēram: nenogalināt, nezagt, nekrāpties, nepārkāpt laulību. Taču, ja runa ir par ticību, neraugoties uz to, ka dažādos laikos tika sūtīti dažādi Pravieši, Viņi visi aicināja cilvēkus ticēt Vienīgajam Dievam.

Pravietis Muhameds, lai miers ar Viņu, ir teicis: „Vislabākie vārdi, kurus esmu teicis es un visi Pravieši pirms manis, ir: „lā ilāha illā llāh” („Nav cita dieva kā Vienīgais Dievs”)”.

Musulmaņi, kuri dzīvoja Pravieša Musas (Mozus) laikā, lai miers ar Viņu, atzīstot visus iepriekšējos Praviešus, sacīja: „lā ilāha illā llāh wa Musa rasūlu llāh” („Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Mozus ir Viņa Vēstnesis”). Pravieša Isas (Jēzus) laikā, lai miers ar Viņu, ticīgie sacīja: „lā ilāha illā llāh wa isa rasūlu llāh” („Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Isa ir Viņa Vēstnesis”). Mēs atzīstam un mīlam visus Praviešus pirms Muhameda, lai miers ar Viņiem, un sakām: „lā ilāha illā llāh wa Muḥammadun rasūlu llāh” („Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Muhameds ir Viņa Vēstnesis”)! Tas, kurš netic un nemīl kaut vienu no Praviešiem, nav musulmanis. Ja kāds saka, ka tic Vienīgajam Dievam un visiem Praviešiem, taču vēlas dzīvot pēc Pravieša Ādama Likuma, tas mūsdienās nav pieņemami: mūsdienās darbojas cits Dievišķais likums, tāpēc tam, kurš tic Vienīgajam Dievam, jāievēro Dieva pēdējā Vēstneša Pravieša Muhameda Šariats, citādi viņš noliedz Visaugstākā dotos Likumus. 

Tas, kurš patiesi no sirds ir noticējis un noskaitījis: „Nav cita Dieva kā Vienīgais Dievs, un Muhameds ir Viņa vēstnesis,” vai citus vārdus ar tādu pašu jēgu, kļūst par musulmani.

Visi Pravieši ir sludinājuši, ka pienāks Pasaules Gals, kad katram būs jāatbild par saviem darbiem, vārdiem un uzskatiem, kā arī vēstījuši cilvēkiem, ka pastāv Paradīze un elle. Mēs nezinām, kad cilvēks nomirs: iespējams, tas notiks pēc gada, bet varbūt pēc minūtes. Var gadīties, ka cilvēks nomirst neticīgs un uz mūžīgiem laikiem nonāk ellē. Tāpēc ikvienam ir jārūpējas par savas Ticības saglabāšanu līdz mūža galam, jāmirst ar Ticību, lai uz mūžiem nonāktu Paradīzē.

Informāciju sagatavoja biedrība "Kultūras un izglītības centrs "Miras"". Viedoklis tapis pēc projekta "Informācijas centrs imigrantiem" iniciatīvas. Projekts tiek īstenots Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros un to līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

2016. gada 2.decembrī biedrība “Patvērums “Drošā māja”” projekta “Informācijas centrs imigrantiem” ietvaros rīkoja starptautisku konferenci “Migrācija medijos: fakts, vēstījums, uztvere”. Konferences mērķis bija apspriest  praktisko pieredzi bēgļu krīzes un integrācijas jautājumu atspoguļošanā Zviedrijā un Latvijā, kā veidot sabiedrības izpratni par bēgļu krīzes problēmjautājumu atspoguļošanu. Tēma tika aplūkota arī akadēmiskā perspektīvā, kā arī no žurnālista praktiskā darba viedokļa. Konferencē kopumā piedalījās vairāk kā 80 dažādu jomu speciālistus no valsts un pašvaldību iestādēm, nevalstiskajām organizācijām, augstskolām, kā arī masu mediju pārstāvji un citi interesenti.

Konferenci atklāja Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļas vadītājs Roberts Putnis un biedrības “Patvērums “Drošā māja”” vadītāja Sandra Zalcmane. Roberts Putnis uzsvēra sabiedrības un mediju mijiedarbības aspektus, kā arī minēja Latvijas likumdošanā sabiedrisko mediju pleciem uzlikto pienākumu sabiedrības integrēšanā. “Sabiedriskā pasūtījuma tiesiskais regulējums paredz, ka mediji ir ne tikai sabiedrības rezonēšanas telpa. Latvijas likumdevējs ir gājis tālāk un – līdzīgi mums radniecisko demokrātisko sabiedrību risinājumiem - ir devis sabiedriskajiem medijiem sabiedrības integrēšanas uzdevumu. Tāpat attiecīgā tiesību norma paredz pienākumu sabiedriskajiem medijiem „veicināt dažādu sabiedrības grupu pārstāvju līdzdalību programmu un satura veidošanā”, kā arī „paredzēt raidījumus mazākumgrupām. Šādi likumā paredzēti mediju darba uzdevumi uzliek milzu atbildības nastu šo mediju satura veidotājiem – žurnālistiem un redaktoriem”. R.Putnis arī atzīmēja, ka Kultūras ministrijas speciālisti, strādājot pie Ministru kabineta apstiprinātajām Mediju politikas vadlīnijām, ir pārliecinājušies, ka mediju profesionālā kvalitāte, ētikas standartu iedibināšana un mediju profesionāļu izglītība ir prioritāri virzieni, kuru attīstīšanai nepieciešama aktīva politiskā rīcība. R.Putnis informēja, ka līdz 2018.gadam ir paredzēts izstrādāt jaunu sabiedrisko mediju pārvaldību ar institucionalizētu kvalitātes vadību un atbildīguma nodrošināšanu. “Raugoties nākotnē, ņemos prognozēt, ka mediju vide noteikti nekļūs vienkāršāka, tāpēc tāda veida sarunas kā šodien ir ļoti būtiskas un nepieciešamas”.

Balstoties uz “Patvērums “Drošā māja”” ilggadējo praktisko pieredzi darbā ar trešo valstu pilsoņiem, biedrības vadītāja Sandra Zalcmane savā uzrunā atzīmēja, ka vairums Latvijas iedzīvotāju nekad nav saskārušies ar imigrantiem ikdienā, “līdz ar to viņu viedokli, dažkārt nedrošību vai pat bailes, galvenokārt veido mediji. Jo īpaši šobrīd mediju loma šīs tematikas atspoguļošanā ir nozīmīgāka nekā jebkad”. Īpaša problēma ir tā, ka dokumentālais fakts – t. i. notikums, par ko ziņo medijs, mediju vēstījums un auditorijas uztvere nav simetriski.  

Zviedrijas mediju koncerna Arena Ide pārstāve Maija Dāla (Maja Dahl) savā plenārsēdes referātā vispirms sniedza ieskatu Zviedrijas plašsaziņas līdzekļu sistēmā, kā arī raksturoja alternatīvo interneta mediju pasauli, kas bieži pauž rasistiskus viedokļus tieši imigrācijas aspektā. Tāpat referente raksturoja Zviedrijas mediju ētikas pamatprincipus. Otra referāta daļa bija veltīta imigrācijai Zviedrijā, kur tāpat kā citur Eiropā, pēdējos gados strauji pieaudzis patvēruma meklētāju skaits, ko daudzi zviedri uztver kā sociālu apdraudējumu. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka lielākā daļa zviedru uzskata, ka mediji slēpj patiesību par imigrācijas apjomu un arī noklusē imigrantu pastrādāto noziegumu patieso statistiku. Publikāciju kontentanalīze savukārt liecina, ka izplatītākā medijos ir neitrāla perspektīva, turklāt atlikušajā daļā negatīva attieksme pret imigrantiem izteikti dominē pār pozitīvu imigrantu atspoguļojumu. Negatīva attieksme laika gaitā kļūst biežāka, savukārt neitrāla – samazinās. Tāpat Zviedrijas mediju interese par “bēgļu krīzi” citviet ir niecīga – tā tiek uztverta gandrīz tikai kā Zviedrijas problēma. Pagājušā gada oktobrī Zviedrijas politiķi vienojās noteikt stingrākas imigrācijas prasības, pastiprināt robežkontroli un ierobežot imigrantu ģimeņu apvienošanos. Mediji šos likumu grozījumus ir plaši atspoguļojuši un lielākoties - nekritiski atbalsta. Pašu imigrantu balss plašsaziņas līdzekļos praktiski neizskan. Prezentācija<<

Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Ilva Skulte aplūkoja galvenos ar migrācijas atspoguļošanu saistītos mediju problēmjautājumus, tādos aspektos, kā publiskojamo ziņu atlase, lietotās terminoloģijas izvēle, ziņu rāmējums – virsrakstu un ilustratīvā materiāla atlase un noformējums, žurnālistu un ekspertu emociju paušana, savas ideoloģiskās pozīcijas godprātīga atzīšana, un komentētāju un intervēto ekspertu izvēlē.

Pazīstamais žurnālists un dokumentālo filmu veidotājs Sandijs Semjonovs dalījās pieredzē, strādājot pasaules “karstajos punktos”- Somālijā, Afganistānā un citur, kā arī demonstrēja savu filmu fragmentus. S.Semjonova uzstāšanās raisīja dzīvu klausītāju interesi un diskusijas turpinājās arī pēc konferences oficiālā noslēguma.

Konferenci noslēdza referentu paneļdiskusija, ko vadīja Roberts Putnis. Eksperti dalījās pārdomās par sava darba jēgu, mediju atbildību un to, vai žurnālistam iespējams un arī vajadzīgs distancēties no sava veidotā materiāla varoņiem.

Konference tika organizēta projekta "Informācijas centrs imigrantiem", kas tiek īstenots Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

Kas ir īsti multikulturālisms?

Visas atbildes uz šo jautājumu ir diezgan jaunas. Pats jēdziens „multikulturālisms” ir pazīstams jau no divdesmitā gadsimta četrdesmitajiem gadiem, tas kļuva aktuāls sešdesmitajos, bet lielākā daļa šīs parādības analīzes datējama ar deviņdesmitajiem – multikulturālisma politikas optimistiskās desmitgades, kad patiešām šķita, ka tā var darboties teju visās daudzkultūru sabiedrībās. Visplašākajā nozīmē un arī ideoloģiskā līmenī multikulturālisms ir kultūru dažādības un līdzvērtības atzīšana. Dažkārt jēdzienu lieto, vienkārši atzīstot kādas sabiedrības daudzkultūru raksturu.  Vienlaikus, tā ir politiska doktrīna un no tās izrietoša konkrēta rīcībpolitika, kas paredz konkrētus politiskus instrumentus minētās daudzveidības aizsardzībai un konkrētu sabiedrības grupu interešu aizsardzībai. Pazīstamais kanādiešu filozofs Čārls Teilors multikulturālismu sauc par „atzīšanas politiku” (the politics of recognition). Multikulturālismu var arī raksturot kā pret asimilācijas politiku. Tā atzīst, ka ir vērts maksāt par sabiedrības dažādību, jo tā ir vērtība pati par sevi. Ekonomiskā aspektā multikulturālisms, pat ja tas ir veiksmīgs tādējādi, ka sabiedrība iztiek bez nemieriem, ir dārgs prieks, tā uzturēšanai nepieciešamas ievērojamas finansu investīcijas un tas ir arī viens no multikulturālisma kritiķu argumentiem.

Savā ziņā, multikulturālisma doktrīnā var saskatīt arī vainas apziņu un centienus vērsts par labu, kas vēl labojams. Jau minētās Kanāda un Austrālija ir valstis, kurās ilgstoši ir tikušas apspiestas šo zemju pirmtautas, atņemot un izlaupot to zemes un dabas resursus, liedzot pietiekamu medicīnisko aprūpi un izglītību, vajājot to tradicionālo kultūru un valodas. Multikulturālisms ir bijis, ja ne oficiāla, tad praktizēta politika bijušajās koloniālajās lielvalstīs kā Lielbritānija, Francija, Beļģija , Nīderlande u.c., kur lielākā daļa imigrantu nāk no to bijušajām kolonijā.

Praktiskie politikas instrumenti šo etnisko grupu savdabības atzīšanai un ilgstošās netaisnības novēršanai ir dažādi. Piemēram, īpaša statusa piešķiršana to valodām reģionu vai visas valsts līmenī, dubultpilsonības atzīšana, īpašs ekonomisks regulējums konkrētās teritorijās, kvotas pārstāvniecības iestādēs un izglītības sistēmā, īpaši mazaizsargāto grupu gadījumā, dažādo etnisko grupu ieguldījuma atzīšana, piemēram, skolu programmās, tradicionālo svētku iekļaušana oficiālo svinamo dienu kalendāros, speciālas programmas konkrētu kultūru aizsardzībai un sociālai integrācijai. Daudzās valstīs ir sarežģīti regulējošie mehānismi reliģisko minoritāšu tiesību aizsardzībai, kas kļūst vēl sarežģītāki, ja konkrētās prakses ir pretrunā valsts likumdošanai vai sociālajām normām. Tieši pēdējie gadījumi bieži izsauc visasākās debates un izsmalcinātus juridiskus risinājumus. Strīdi par to, vai sikhiem ļaut nelikt motociklistu ķiveres, ko nevar uzlikt uz šai reliģiskajai kopienai obligātā turbāna un vai musulmaņu sievietēm ļaut aizsegt seju publiskās vietās un peldēties tā dēvētajos burkini peldkostīmos šajā ziņā nav tie sarežģītākie piemēri. Kā redzams, multikulturālisms ir stāsts par kultūrām, kā jau pats termins to norāda, bet tik pat daudz, varbūt pat vairāk, tas ir stāsts par tiesību teoriju un praksi.

Nav brīnums, ka daudziem cilvēkiem šķiet, un publiskajā telpā tas arī pietiekami bieži izskan: ja reiz tik daudz tiek darīts konkrētu etnisko grupu labā, kāpēc tad „viņiem” vienalga nav labi, nav gana? Ir politikas partijas un konkrēti politiķi un viedokļu līderi, kas to izmanto. Pēdējos gados pieaugošā labēji radikālo partiju popularitāte ir tam pārliecinošākā liecība.

Multikulturālisms un ar to saistītie minētie politikas instrumenti visbiežāk vēsturiski tikuši attiecināti uz etnisko dažādību, arī reliģisko. Pēdējos gados gan atsevišķi teorētiķi to tiecas paplašināt, runājot par iekļaujošas, ne vien tiesībās, bet arī pārstāvniecības ziņā vienlīdzīgas sabiedrības modeli, kas paredz īpašu aizsardzību grupām, kas ilgstoši diskriminētas pēc citām pazīmēm. Pārsvarā te runa ir par rasu, dzimumu un seksuālās orientācijas dažādību. Lai arī pretdiskriminācijas politika ir pietiekami attīstīta praktiski visās industriāli attīstītajās sabiedrībās, realitātē tiklab sievietes, kā cilvēki ar tumšāku ādas krāsu daudzviet saņem mazāku atalgojumu, ir ar zemāku izglītību un ienākumiem, biežāk ir bezdarbnieki un cieš no vardarbības. To viedokļi arī nav vienlīdz ievēroti, un joprojām tie tiek dažviet uzskatīti par nepilnīgākām un mazvērtīgākām būtnēm. Minētā tendence gan raisa politiskas un akadēmiskas diskusijas par to, vai multikulturālisms ir pretdiskriminācijas politikas sastāvdaļa vai varbūt otrādi?

Multikulturālisma tematikas atkal aktualizēšanās pēdējos gados nepārprotami ir saistīta ar migrācijas krīzi, īpaši Eiropā. Kādas sekas būs lielāku atšķirīgām kultūrām piederīgu iebraucēju ienākšana Eiropā, kur jau līdz šim nebūt ne visas valstis ir spējušas atrast veiksmīgus integrācijas modeļus? Tādēļ pie refleksijas par multikulturālisma plusiem un mīnusiem, visticamāk, nāksies atgriezties atkal un atkal.

Vai iespējams veiksmīgs multikulturālisma modelis?

Kas var ietekmēt multikulturālisma politikas iedzīvināšanu un kas to nolemj neveiksmei? Teorētiķi un analītiķi te izceļ vairākus nozīmīgus apstākļus.

Pirmkārt, valstu robežu un to aizsardzības stāvoklis. Ja iedzīvotāji neizjūt ārējus draudus, sabiedrības integrācija ir valsts iekšēja lieta un uzdevums. Tādā gadījumā patiešām var runāt par integrāciju kā par sabiedrības saliedētību. Situācija ir pavisam savādāka, ja atrodaties kaimiņos militāri spēcīgai valstij, kas apgalvo, ka vēlas tikai aizstāvēt savus tautiešus, kas veido skaitliski nozīmīgu minoritāti jūsu valstī.  Tā ir arī savādāka, ja robeža ir viegli pārkāpjama un uzreiz aiz tās atrodas liels skaits cilvēku, kas varētu to pārkāpt, kaut vai tāpēc, ka viņiem nav citas izejas.

Otrkārt, multikulturālismam jābūt īstam, tas darbojas labāk, ja kultūras ir vairākas. Divkopienu valstīs tas nedarbojas, tāpat arī gadījumos, ja gandrīz visi imigranti nāk no viena pasaules reģiona vai pat vienas valsts. Tas praktiski vienmēr ved pie sabiedrības polarizācijas un interešu pretstatīšanas. Kultūru patiesa dažādība ir līdzsvarojošs faktors.

Treškārt, multikulturālisma doktrīna paredz dažādo grupu līdzvērtīgu ieguldījumu ekonomiskā kopprodukta radīšanā vai vismaz labticīgus centienus to panākt. Ja kādā sabiedrības daļā gruzd viedoklis, ka „mēs tos citus uzturam”, tā ir bumba ar laika degli. Ar tādu viedokli ir arī viegli manipulēt.

Ceturtkārt, viens no lielākajiem riskiem multikulturālās sabiedrībās ir kultūru norobežošanās, gan ģeogrāfiski, piemēram, imigrantu dzīvošana anklāvos Eiropas lielpilsētās, gan neiznākšana no savas valodas, mediju un izglītības telpas. Saprotams, tādu situāciju novēršana prasa gan pūles, gan izmaksas.

Piektkārt, vienošanās par cilvēktiesību kopumu, kas ir saistoša visiem sabiedrības locekļiem. Šis is jūtīgs jautājums, jo tradicionālajās kultūrās ir visnotaļ dažādi priekšstati par indivīda vērtību vispār un tiesībām īpaši, tie nav maināmi ātri un viegli. Taču, ja sabiedrībā nav stingras pārliecības, ka spēles noteikumi ir vienādi visiem, tad tajā nevaldīs savstarpēja uzticēšanās, kas ir viens no būtiskākajiem saliedētības priekšnoteikumiem.

Šis konspektīvais uzskaitījums arī ļauj saprast, kādēļ multikulturālisms nebija veiksmīga politika Eiropā. Vai tas nozīmētu, ka šis „projekts” jānoraksta zaudējumos un jāaizmirst? To nebūs viegli izdarīt, multikulturālisma elementi, gan pozitīvie, gan riskantie joprojām pastāv. Arī Latvijā, kur tā nekad nekļuva par mērķtiecīgu un plānveidīgu politiku. Taču Latvijā ir iespēja mācīties no citu Eiropas un pasaules valstu kļūdām, lai nevajadzētu tās atkārtot. 

Viedoklis tapis projekta "Informācijas centrs imigrantiem" ietvaros. Projektu Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda ietvaros īsteno biedrība „Patvērums „Drošā māja””. Projektu līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līgums Nr. PMIF/12/2016/1/1.

Mārtiņš Kaprāns
LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks

Iebraucējs mītnes zemē ierodas ar savu pagātnes stāstu. Tā ir kā neredzama, netaustāma un bieži rūpīgi noglabāta bagāža, kuru cilvēks ņem līdzi, pametot dzimto vietu. Šajos stāstos savijas autobiogrāfiskā pieredze un kolektīvās atmiņas; tie ir kā palimpsesti, kuros samanāmi personības, izcelsmes vietas un nacionālās identitātes nospiedumu slāņi. Taču, sastopoties ar mītnes zemes kultūrvēsturisko ainavu un tradīcijām, imigrantiem nevilšus tiek atgādināts par piederību nosūtošajai vai saņemošajai valstij, par to, cik viņi ir iesaistīti vai norobežojušies no mītnes zemes kultūras. Šādos apstākļos veidojas transnacionāla atmiņu telpa, kurā mijiedarbojas iebraucēju un mītnes zemju atmiņu kopienas. Sabiedrības pētnieki tikai salīdzinoši nesen ir sākuši pievērst uzmanību transnacionālās atmiņas fenomenam, kuram var būt ļoti dažādas izpausmes, sākot ar valsts vai starpvalstu oficiālu atvainošanos par pagātnes pāridarījumiem un beidzot ar globālās atmiņas konstruēšanu. Lai arī cik interesanti man nešķistu daudzveidīgie transnacionālās atmiņas lauki, šī raksta mērķis ir palūkoties uz imigrantu atmiņu kā transnacionālās atmiņas izpausmi. Man gribas cerēt, ka šīs piezīmes lasītājos rosinās domas par problēmām, kas saistītas ar imigrantu kopienu atmiņu. Lasīt talāk..

Ivars Indāns, Dr.demogr. 

Liesma Ose

Atbilde cilvēkiem, kas Latvijā ieradušies dzīvot, mācīties, strādāt.

“Neko, kas attiecas uz mums, neizlemt bez mums” principam ir izšķiroša nozīme jebkura iespēju radīšanas pasākuma sekmīgā īstenošanā. 

Integrācijas rokasgrāmata, 2010

Līds: Iepriekš, 2013. gada novembrī un decembrī NIC jūs iepazīstināja ar datorzinību speciālistes, cilvēktiesību aizstāves un starptautisko cilvēktiesību maģistra programmas studentes Miras Tsargand viedokli par problēmām un iespējām, ko cilvēks no tā dēvētajām trešajām valstīm sastop Latvijā. Pateicībā par iespēju Miru intervēt, esmu solījusi meklēt atbildes uz viņas problēmjautājumiem. Šajā rakstā lasītājs varēs uzzināt, kādi risinājumi Miras nosauktajām problēmām diskriminācijas mazināšanas un novēršanas, izglītības un politiskās līdzdalības jomās būtu iespējami Latvijā, un kādu labo praksi varam iepazīt citās, tā dēvētajās ES „vecajās migrācijas valstīs”. Lasīt vairāk..

Liesma Ose

Klausīšanās vingrinājums: vai „mēs” zinām, ko „viņiem” vajag?

Piedāvājot pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem, valsts un pašvaldības nu jau vismaz 10 gadus ir radušas vispirms veikt tā dēvēto vajadzību izpēti, lai saprastu, ko cilvēkiem svarīgu iekļaut nacionālajā vai pilsētas attīstības plānā. Lai, piemēram, ar zināmu pārsteigumu konstatētu, ka vietējiem senioriem nevajag dienas centru, jo viņi, lūk, itin labi socializējas Almas kundzes pirms kara būvētajā plašajā dzīvoklī Ziediņu bulvārī, un struktūrfondu līdzekļus izmantotu bērnudārza būvniecībai. Arī tāpēc, lai nepiedāvātu nesen Latvijā ieceļojušiem imigrantiem gleznošanas nodarbības un tā vietā organizētu neformālu, viņus interesējoša satura latviešu valodas apmācību vai sporta nodarbības latviešu valodā. Ir labi, ka valsts izvirza noteiktus rādītājus imigrantu integrācijā - latviešu valodas prasmju līmeni, izpratni par vietējo kultūru, cik % jābūt iesaistītiem bezdarbnieku apmācībās vai integrētiem darba tirgū. Kā to panākt? Jautāsim sev vai viņiem? 

Mana sarunas biedrene Mira Tsargand strādā biedrībā „Patvērums „Drošā māja”” un nodarbojas ar migrācijas, patvēruma meklētāju un bēgļu jautājumiem. Viņas darba laukā ir arī cilvēku tirdzniecības aktuālie jautājumi: piespiedu darbs, viltus laulību prevence un cietušo rehabilitācija. Pirms ierašanās Latvijā Mira ir strādājusi organizācijā „La Strada – Ukraine”, galvenokārt viņas darbs bija saistīts ar seksa verdzības, bērnu seksuālas izmantošanas, vardarbības ģimenē, ksenofobijas un rasisma problēmām. Ukrainā Mira strādājusi arī ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) mandātu un kā vietējā konsultante darbojusies Apvienoto Nāciju augstā komisāra bēgļu jautājumos birojā Ukrainā. Viņa ir dzimusi Afganistānā, kopā ar ģimeni 1989.gadā emigrējusi uz Krieviju kā politiskā bēgle. Krievijas migrācijas politikas specifika ģimeni piespieda 1998.gadā pārcelties uz Ukrainu. 2002.gadā visa ģimene ieguva bēgļu statusu un pēc trim gadiem – Ukrainas pilsonību. Latvijā paralēli darbam Mira pabeidza mācības Rīgas Tehniskajā universitātē uzņēmējdarbības un vadības maģistra programmā un patlaban studē Rīgas Juridiskajā augstskolā. Pirms tam Ukrainā iegūta gan bakalaura, gan maģistra līmeņa izglītība datorzinātnēs.

Kas tevi visvairāk pārsteidza, ierodoties Latvijā? 

Es atbraucu uz Latviju ziemā, kā tagad atceros, bija 17. decembris. Mani nošokēja aukstums - biju gatava bargai ziemai kā Ukrainā, bet te salu vairāk. Mani apbūra daba, kaut arī ainava daudzviet ir līdzīga Ukrainas ainavai: meži šeit man šķiet tādi paši, bet Latvijas ziemas šarms tomēr ir īpašs. 

Dīvainā kārtā mani pārsteidza tas, ka sabiedriskais transports kursē precīzi, saskaņā ar grafiku - Ukrainā tā nenotiek. Savādi man likās maksāt par mašīnas novietošanu pilsētā, redzēt pīles pastaigājoties Vecrīgā, apbūra pilsētas vēsturiskā centra skaistums. Man bija grūti pierast pie Rīgas plašuma un attālumiem, pagāja zināms laiks, kamēr pielāgojos vietējo cilvēku dzīves ritmam, atjaunoju savu laika menedžmenta prasmi, atguvu sev ierasto uzvedību un pašizpausmes manieri - ceļojumā starp kultūrām biju apmulsusi. 

Kā cilvēki pret tevi izturējās - uz ielas, augstskolā, darba vietā? 

Bija sarežģīti, tieši ikdienišķajās vietās un trajektorijās - uz ielas, transportā. Tu satiec daudzus un dažādus cilvēkus - Rīga no vienveidības necieš itin nemaz.  Pirmā saruna ar sievieti garāmgājēju uz ielas bija savā ziņā mācībstunda. Es viņu uzrunāju krieviski un centos noskaidrot, kur ir tuvējais veikals, bet viņas reakcija mani burtiski satrieca. Es nesapratu, ko viņa latviski teica, bet sajutu naidīgu attieksmi. Nospriedu, ka man pēc iespējas ātrāk jāiemācās latviešu valoda, jo izjust tik spēcīgas negatīvas emocijas es vairs nevēlos. Turpmāko mēnešu laikā manā prātā un dvēselē atstāja nospiedumus nepatīkamu diskriminācijas gadījumu virkne. Un tas nebūt nebija valodas nezināšanas dēļ. 

No malas raugoties, vizuāli „citādo” diskriminācijas elementi ikdienas vidē ir acīmredzami. Es šeit joprojām itin bieži jūtos neērti un nevēlama. Saskarsmē ar valsts iestādēm sarežģījumus izraisīja tas, ka es esmu Ukrainas pilsone, kaut nemaz neizskatos pēc tipiskas ukrainietes. Man ir aziātiska izcelsme, un ikreiz, piesakoties sociālajam atbalstam vai cita veida palīdzībai, man vajadzēja skaidrot, kāpēc es izskatos tā, kā es izskatos. Savu komplicēto izcelsmes stāstu man nācās izklāstīt tikko kā sastaptiem svešiniekiem.

Es apzinos, ka tā ir imigrācijas politikas daļa - valstij ir jānoskaidro iebraucēju identitāte. Man nav iebildumu izpaust informāciju Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) vai citā likumsargājošā iestādē, ja tas skar valsts drošības jautājumus vai migrācijas politiku. Neizprotu un jūtos apmulsusi situācijās, kurās man savu statusu jāapliecina bankās, medicīnas iestādēs, sociālo pakalpojumu vai izglītības iestādēs. Tāpat man nācās to darīt saskarsmē ar kaimiņiem, studiju biedriem, pat sabiedriskajā transportā, bāros, veikalos, uz ielas. Man šķita, ka visi uz mani raugās kā uz atšķirīgu, dīvainu būtni: „robeža” starp mani un uzņemošo valsti mani pavadīja it visur. Saproti - tas viss kopā mani itin nemaz nemotivē atvērties un integrēties. 

Kā daudziem iebraucējiem, tev šeit ir ģimene. Tu - ģimenē, tu - darbā, tu - studijās. Tu - uz ielas, ikdienas situācijās kopā ar latviešiem. Kā atšķiras tavas saskarsmes stratēģijas šajās atšķirīgajās dzīves situācijās, kopā būšanas modeļos?

Vispār jau cilvēki Latvijā ir tādi paši cilvēki kā visur citur. Ja esmu viena kādā ikdienas situācijā, jūtos kā starp svešiniekiem. Es domāju, ka cilvēki vispār atšķiras viens no otra, un visās sabiedrībās ir atšķirīgas sociālās grupas. Kad tu sāc pierast pie atšķirībām, tās kļūst ierastas un pierastas, distance mazinās. Patiesībā man nav nekādu īpašu raižu, baiļu vai ļoti specifisku gaidu attiecībā uz katru no tevis minētajām manas dzīves dimensijām. Es jūtos līdzvērtīgi gan ģimenē, gan augstskolā, gan darbā. Iespējams, viens vai otrs no man līdzīgiem iebraucējiem labāk jūtas mājās, bet man ir jauktā ģimene, kas nozīmē noteiktu devu starpkultūru neizpratnes un pārpratumu arī manā ģimenes dzīvē (Miras vīrs ir ukrainis - L.O.).

Darba ikdienā tu satiec citus imigrantus, pat palīdzi viņiem: tu izproti viņu sāpes, vajadzības, līdzpārdzīvo prieka brīžus, jaunatklāsmes, pārsteigumus. Par ko imigranti šeit priecājas, par ko - žēlojas, sūdzas? 

Jā, es strādāju gan ar patvēruma meklētājiem un bēgļiem, gan ar trešo valstu valstspiederīgajiem. Atklāti runājot, patvēruma meklētājiem un bēgļiem te nekas nepatīk, cik man ar to ir iznācis saskarties. Droši vien tādēļ, ka viņi Latviju neuzskata par mītnes zemi, bet tikai par tranzīta valsti. Viņi neko par Latviju nezina un negrib zināt, viņi te ir nokļuvuši nejauši, daudzi - ne pēc savas gribas, piemēram, cenšoties nokļūt galamērķī - Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā un citur. Tieši šī imigrantu grupa ir vismazāk aizsargātākā, tieši viņiem nepieciešamas pārdomātas un pielāgotas integrācijas aktivitātes, programmas, pakalpojumi - vairāk kā jebkuram citam. Diemžēl viņu vajadzības tiek apmierinātas tikai daļēji, nepilnīgi. Valsts viņus nenodrošina ne ar ilgtermiņa finansiālu atbalstu, ne izglītības programmām, ne pieejamiem latviešu valodas kursiem, ne mājokli, pat ne veselības aprūpi. Viņi tiecas tikt projām no Latvijas, jo šeit jūtas beztiesīgi un bezspēcīgi. 

Situācija ar trešo valstu valstspiederīgajiem ir pilnīgi citāda. Latvija viņiem ir iespēju zeme - jaunas izredzes un „durvis uz nākotni”. Studenti ar prieku dodas studēt uz Latviju, jo caurmēra izglītības kvalitāte šeit ir labāka nekā Neatkarīgo valstu savienības (NVS) valstīs, Āzijas valstīs, un augstākā izglītība ir lētāka kā Rietumeiropas valstīs. Studentus no trešajām valstīm vilina arī tas, ka Latvijas diplomu atzīst ES, kā arī ES diplomu atzīšana citās pasaules valstīs. Cilvēkiem, kas Latvijā ierodas strādāt pēc darba devēja ielūguma, ir īpaši nosacījumi: darba devējs apmaksā viņu veselības apdrošināšanu, īpašos gadījumos nodrošina ar dzīvokli. Viņu attiecības ar darba devēju regulē darba līgums. Manuprāt, tieši ekonomiskie imigranti jeb citu valstu darbaspēks ir Latvijā ir vairāk aizsargāti nekā studenti vai tie, kas te ieceļo ģimenes apvienošanas nolūkā. Valsts pret viņiem izturas kā pret nodokļu maksātājiem, ne valsts labumu patērētājiem. Iebraucējiem no trešajām valstīm, kas ierodas šeit ģimenes apvienošanas dēļ, bieži ir jāpiedzīvo dažādas grūtības un ierobežojumi. Mana pieredze liecina, ka trešo valstu valstspiederīgie Latvijā ir izturīgu un spējīgu cilvēku grupa, kam dāsna palīdzība arī nav nepieciešama, vien mazliet izpratnes, atbalsta un cilvēktiesību vērtībām atbilstošs uzturēšanās regulējums. Es vēlos sagraut mītu, ka viņu prasības ir augstas un neizpildāmas: viens otrs pat labprāt ir gatavs maksāt par sociālā atbalsta un integrācijas pakalpojumiem, ja tie nav pieejami bez maksas. Jautājumi un problēmas, kas rodas saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo statusu Latvijā, nav saistīti ar likumdošanu vai diskrimināciju, drīzāk ar to, kā un cik profesionāli savu darbu veic par viņiem atbildīgo valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki. 

Mira, kā tu vērtē Latvijā pieejamos pakalpojumus trešo valstu valstspiederīgajiem dažādās dzīves jomās? Sāksim ar izglītību. 

Labi, ka augstākā izglītība ir pieejama trešo valstu studentiem: tā ir relatīvi lēta un relatīvi augstas kvalitātes. Nevarēšu komentēt vispārējās izglītības jautājumus, bet par augstāko izglītību varu teikt, ka augstskolā, kurā es mācījos, ārvalstu studentiem trūka konsultāciju par sociālā atbalsta un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību. Trūka arī pieejamas, saprotamā valodā izklāstītas informācijas par apgūstamajām studiju programmām. 

Vai problēma ir augstākās izglītības politikā par studentu no trešajām valstīm uzņemšanu?

Domāju, ka nē: tā ir apmierinoša, bet ieviešana gan pašām augstskolām sagādā problēmas. 

Kā tu vērtē situāciju veselības aprūpē? 

Par veselības aprūpes pakalpojumiem, piemēram, vizīti pie ārsta, ir jāmaksā, bet, manuprāt, to ir vērts darīt, jo cenas nav augstas un pakalpojumi ir kvalitatīvi. Liela problēma gan ir imigrantu veselības apdrošināšanas sistēmā, jo te trūkst cilvēcīgas izdevumu atmaksas kārtības: apdrošinātāju apmaksājamo pakalpojumu klāsts ir tik trūcīgs, ka apdrošināšana sāk darboties vienīgi ļoti smagas, dzīvību apdraudošas slimības gadījumā vai attiecībā uz nelaimes gadījumos gūtām traumām. Lai ierastos Latvijā ar jebkādu iemeslu, nepieciešams nopirkt polisi, bet ironiskā kārtā tā sedz jau minētās izmaksas, kā arī cilvēka ķermeņa repatriāciju pēc nāves. Par visu pārējo trešo valstu valstspiederīgajiem ir jāmaksā, un ne lēti. Nav padomāts par kultūrspecifiskām imigrantu veselības vajadzībām, tāpat informācija svešvalodās par veselības aprūpes pakalpojumiem ir nepietiekama. Cik man zināms, nav pieejama atbilstoša garīgās veselības aprūpe, psihologa vai psihoterapeita pakalpojumi, kurus sniedzot, speciālisti ņemtu vērā imigrantu kultūras īpatnības. Domāju, ka veselības aprūpes politikai attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo vajadzībām jākļūst atvērtākai un niansētākai. 

Mājokļa jautājumi? Vai šeit viss ir kārtībā? 

Investoriem no trešajām valstīm, kas iegulda savu naudu nekustamajos īpašumos, problēmu nav. Ja vēlos nopirkt dzīvokli - uz priekšu, neviens šķēršļus neliks. Ķezas sākas tad, kad imigrants, jo sevišķi pavisam nelatviska izskata cilvēks, ierodas īrēt dzīvokli: īpašnieki bieži sabīstas un atsaka. Mans padoms līdzcilvēkam no trešās valsts: ja gribi īrēt vai pirkt dzīvokli, labāk izmanto māklera pakalpojumus. Būs dārgāk un ilgāk, bet ar garantiju, ka tev būs, kur dzīvot. 

Kā ar kultūras produktu patēriņu? Vai tie ir pieejami? 

Te gan nesaskatu problēmu. Dažādu kultūru piederīgajiem te ir plašas iespējas baudīt visdažādākos kultūras pasākumus - ar to Rīga un Latvija var lepoties. Turklāt tie ir pilnībā pieejami visdažādāko vajadzību, interešu un kultūru cilvēkiem (Mirai pašai ļoti patīk grupas „Prāta vētras” mūzika - L.O)

Tu iepriekš minēji trešo valstu darbinieku priekšrocības salīdzinot ar imigrantiem, kuru uzturēšanās Latvijā saistīta ar citiem mērķiem. Kā tu vērtē spēkā esošo darba tirgus regulējumu un pakalpojumus? 

Augsti kvalificētiem darba meklētājiem Latvija ir piemērota un draudzīga valsts. Vismaz privātajā sektorā darbs atradīsies. Taču kopumā uz vietējā, gan sarūkoša, bezdarba fona (tas jau gadu svārstās ap 10% atzīmi - L.O.) es neteiktu, ka ikviens ārvalstu darbinieks te ir gaidīts atplestām rokām. Jūs jau zināt, ka trešās valsts valstspiederīgo darbā uz izsludināto vakanci var pieņemt vien tad, ja mēneša laikā kopš tās izsludināšanas uz šo darba vietu nav pieteicies atbilstošas kvalifikācijas Latvijas iedzīvotājs vai ES pilsonis. Nodarbinātības politikas līmenī gan redzu sekojošu problēmu: Latvija joprojām nav ne parakstījusi, ne ratificējusi ANO Nodarbināto imigrantu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzības konvenciju (United Nations Convention on the Protection of the Rights of All Migrant Workers and Members of Their Families). 

Pēdējais, bet ne mazsvarīgais jautājums - par līdzdalību politikā. Varētu domāt, ka, ja Latvijā, piemēram, būtu Imigrantu partija, kas aktīvi aizstāvētu iebraucēju tiesības un brīvību, viņu tiesību aizsardzība pakāpeniski uzlabotos. 

Tu jau zini, ka imigranti nemaz nevar dibināt politisku partiju. Nevalstisku organizāciju gan, bet parasti viņus atbaida birokrātiskas procedūras Uzņēmu reģistrā (kas ar valsts iekārtu pazīstamam un izglītotam Latvijas iedzīvotājam nešķiet sarežģītas - L.O.). Manā izpratnē līdzdalības ierobežojumi ir jūtīgs un emocionāls jautājums, ņemsim kaut vai pašvaldības mērogu. Tu gadiem ilgi dzīvo pilsētā, strādā, maksā nodokļus, bet nekādā veidā neesi tiesīgs lemt par pilsētas attīstības jautājumiem, ievēlēt pilsētas Domi vai mēru. Tavas politiskās tiesības ir ļoti ierobežotas. No politikas viedokļa, kur trešās valsts valstspiederīgais var dibināt nevalstisku organizāciju vai iesaistīties jau esošās nevalstiskajās organizācijās, dibināt arodbiedrību vai būt par arodbiedrību biedru, šīs pulcēšanās un biedrošanās brīvības, manuprāt, jāpapildina ar tiesībām veidot politiskas partijas un vēlēt pašvaldības pārvaldi, ja ilgstoši esi dzīvojis tās teritorijā, tur strādājis un tev ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Tas būtu tikai taisnīgi. 

Paldies par tavu viedokli un pārdomām! Cerēsim, ka tās imigrācijas politikas veidotājiem un īstenotājiem palīdzēs izdarīt secinājumus un uzlabot savu darbu nākotnē. 

Nākošajā rakstā tā autore projektēs nepieciešamās izmaiņas rīcībpolitikās, kas skar trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanos Latvijā, un ierosinās to apspriešanu ar politikas veidotājiem.